Vārda brīvības ētiskie un tiesiskie aspekti

Likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem 5. pantā ir noteikts, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām. 6. pantā noteikts, ka valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikties sniegt informāciju tikai tad, j atā ir nepublicējama informācija saskaņā ar Preses likuma 7. pantu.
Tiesības saņemt informāciju Latvijā ir konstitucionāli aizsargātas, taču tās nav absolūtas. Taču šīs tiesības var ierobežot tikai ar likumu un tikai lai aizsargātu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Turklāt šādam ierobežojumam jābūt arī samērīgam, t.i., jāievēro līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Mediju tiesības saņemt informāciju ierobežo arī Satversmes 96. pants, kurš paredz to, ka ikvienai personai ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, kas ietver arī personas datu neaizskaramību. Gadījumos, kad saduras divas vienas hierarhijas ranga intereses, to realizācijā ir jāatrod saprātīgs līdzsvars, tā, lai realizējot vienas tiesības, netiktu pārmērīgi ierobežotas otras.
Tā kā plašsaziņas līdzekļi bieži ir vienīgais informācijas iegūšanas avots daudziem cilvēkiem, kas veido priekšstatus par ārvalstniekiem, etniskajām minoritātēm vai kādu citu sabiedrības grupu, ar kuriem šiem cilvēkiem nav bijusi personīga saskarsme. Līdz ar to Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja ir norādījusi, ka žurnālistiem ir jāuzņemas liela atbildība, atspoguļojot informāciju par sabiedrības grupām, kas visbiežāk pakļautas naida retorikai vai diskriminācijas izpausmēm, kā arī sniedzot informāciju par rasistiska naida izpausmēm sabiedrībā. Līdz ar to žurnālistiem jāievēro 1965. gadā ANO pieņemtās starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu noteiktie ierobežojumi.
…