Ojāra Vācieša dzejas krājums "Ex Libris"

8.Galvenās atziņas.
Izlase „Ex Libris” ir ļoti nozīmīga, lai iepazītu Ojāra Vācieša daiļradi kopumā, jo krājums atspoguļo darbus, kas tapuši 20 gadu garā laikaposmā, bet, kas vēl būtiskāk, izlasē iekļauti lielākoties darbi, kas nav iznākuši agrāk cenzūras dēļ. Šis aspekts parāda to, ka „Ex Libris” ir divtik dārgs krājums, kas var kalpot, gan literatūrzinātniekiem, lai labāk izprastu autoru, gan vēsturniekiem, lai iepazītu laikmetu, kas atklāts izlasē esošajos darbos.
Vācietis dzīvoja laikā, kad māksliniekam vajadzēja saskarties ar neskaitāmiem pārbaudījumiem. Visgrūtākais noteikti bija sadzīvot ar sociālreālismu un cenzūru, kas ierobežoja dzejnieku. Zināms māksliniekam nav lielākas nelaimes kā nespēja darīt to, ko vēlies. Rakstīt tā, lai to publicē, nevis rakstīt tā, lai būtu līdz galam pateikts viss, ko vēlies. Tieši tāpēc šī grāmata tik nozīmīga, jo Vācietis turpināja rakstīt arī tad, ja zināja, ka darbi netiks publicēti uzreiz , pat dzīves laikā ne. Viņš netiecās pēc atzinības ar šiem darbiem, bet gan pildīja savu mākslinieka pienākumu pret lasītāju.
Izlasē izskan vairāki motīvi, bet man tuvākais noteikti ir šis laikmeta motīvs, kas varbūt dažreiz asi, tomēr atklāj tā laika sabiedrību, varu un dzīvi kopumā. Šajos dzejoļos Vācietis pierāda to, ka viņam rūpēja laiks, kurā viņš dzīvoja. Rūpēja vairāk kā cilvēks spēj paciest un panest, īpaši, ja tu nevaru par to runāt. Varbūt šis arī ir iemesls, kādēļ autora dzīve aprāvās pāragri, taču Ojārs Vācietis ir atstājis neizsakāmi bagātu mantojumu, kas ir tik ļoti dažāds pēc savas būtības. Arī man Vācietis saistās ne tikai ar izlasi „Ex Libris” vai citiem dzejas krājumiem, bet arī ar bērnu literatūru, kas sākusmkolas laikā ikgadu izskanēja „Astoņu kustoņu svētkos”.
Izlasē „Ex Libris” dzejolī „Cik daudz ir vajadzīgs ...” izskan rindas: „dažs tā i nomirst, sevī klausīdamies tikai”. Taču Ojārs Vācietis spēja saklausīt gan laiku, kurā dzīvoja, gan sev apkārt esošos notikumus. Tieši tāpēc viņa darbus saklausa vēl arī šodien.
…