Albēra Kamī romāns „Mēris”, kura fragments tiks analizēts turpmāk, izdots 1947. gadā. Tas ir laiks, kad eksistenciālisma filozofija zeļ un plaukst. Arī A. Kamī ir filozofs, un rakstnieka darbos tiek atrastas ļoti daudzas eksistenciālismam raksturīgas pazīmes. Vienā no intervijām A. Kamī norāda: „Nē, es neesmu eksistenciālists.” (1) Tomēr liela daļa literatūrzinātnieku un sabiedrības Kamī teiktajam nepiekrīt, to apstiprina arī Pēteris Zeile, analizējot romānu „Mēris”: „Un filozofija, kas tajā izteikta, ir eksistenciālisma filozofija neatkarīgi no tā, kādās domās ir pats Kamī par mākslas un filozofijas attieksmēm savos darbos.” (6, 99) Arī es, iepazīstoties ar eksistenciālisma pamatnostādnēm un tēmām, romāna fragmentā saskatu ļoti būtiskas konkrētajai filozofijai raksturīgas iezīmes.
Kā norādīts rakstā (2) par franču filozofu un rakstnieku, A. Kamī romāns tapis ļoti drīz pēc tam, kad fašistiskā Vācija okupēja Franciju. Pēteris Zeile raksta: „Kā vairāki citi Kamī darbi, arī „Mēris” ir alegoriski filozofisks romāns.” (6, 99) Mēra tēls ir alegorija. Kamī gadījumā tas ir fašisms, bet tikpat labi to var uztvert kā slimību, ja vien izjauc ierasto dienas kārtību, liek apstāties. Arī P. Zeile (6, 98) norāda, ka Kamī tēlo mēri kā vispārēju ļaunumu. Īpašības, ko tēlam piedēvē vēstītājs, – uzbrukšana negaidot, nerealitāte – ir attiecināmas uz jebkuru nelaimi. …
