Aleksandrs Papīrs līdz vienam brīdim šķiet pavisam cienījams sabiedrības loceklis, bet viņā aug vēlme mainīt savu stāvokli un dzīves ritējumu. Viņš nonāk tik tālu, ka viņā sāk izpausties neiroloģiskas problēmas. Aleksandrs sāk eksperimentēt un mest mazas lietas lejā pa neiebūvētu lifta šahtu, bet pēc tam viņam ar to nepietiek un noveles beigās prāta aptumsumā viņš izvēlās darīt to, ko patiešām vēlas.
Piem. “ Ēzelis!” viņš attapās.” Kamēr tu te mīņājies, viņa aizies- aizies uz visiem laikiem! Sekot viņai! Tvert!”
Autors, es domāju, uzsver, ka ir ļoti svarīgi neapspiest savas vēlmes, lai nevajadzētu meklēt ekstremālus risinājumus.
Tātad analizējot tā laika moderno cilvēku var saskatīt, ka arī mūsdienās cilvēkiem piemīt smalkās kaites, es pat domāju, ka procentuāli šis skaits, kuriem ir smalkās kaites, ir krietni palielinājies. Tomēr tāpat modernais cilvēks mūsdienās atbilst Ē.Ādamsona uzbūvētajam modelim- komplicēta būtne, kas ir inteliģenta un garīgi attīstīta.
…
