Visas cilvēktiesības ir universālas, nedalāmas, savstarpēji atkarīgas un savstarpēji saistītas. Starptautiskai sabiedrībai jāuztver cilvēktiesības globāli, uz taisnīga un līdztiesīga pamata, ar uzmanīgu un visiem vienādu pieeju. Lai arī jāņem vērā nacionālā un reģionālā specifika dažādā vēsturiskā, kultūras un reliģiskajā kontekstā, valstīm neatkarīgi no to politiskajām, ekonomiskajām un kultūras sistēmām ir pienākums sekmēt un aizsargāt visas cilvēktiesības un pamatbrīvības (Vīnes konvencija un rīcības programma pieņemta Pasaules cilvēktiesību konferencē 1993.gada 25.jūnijā)
Otrā pasaules kara laikā veiktie noziegumi pret cilvēci, norādīja uz nepamatotu tradicionālo uzskatu, ka valsts izturēšanās pret saviem pilsoņiem ir tikai un vienīgi tās iekšējās lietas. Parakstītie Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) statūti 1945. gada 27.jūnijā padarīja cilvēktiesības par neatņemamu starptautisko tiesību daļu. Saskaņā ar šiem statūtiem, ANO dalībvalstis apņēmās pieņemt kopējus pasākumus, kuri vērsti uz to, lai veicinātu un aizsargātu cilvēktiesības visā pasaulē. 1948.gada 10.decembrī ANO pieņēma un pasludināja Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru pildīt jātiecas visām tautām un visām valstīm, lai katrs cilvēks un katrs sabiedrības institūts, pastāvīgi, ievērojot šo Deklarāciju, ar izskaidrošanu un izglītošanu censtos veicināt šo tiesību un brīvību respektēšanu un, realizējot nacionālos un starptautiskos progresīvos pasākumus, nodrošinātu to vispārēju un efektīvu atzīšanu un īstenošanu kā Organizācijas dalībvalstu, tā arī to jurisdikcijā esošo teritoriju tautās.…
