Kritika un tās uzdevumi

Ko darīt, ja redzat - kādam no jūsu kolēģiem vai kolēģēm darbs nav izdevies gluži labi, tā kā vajadzētu?
Kā realizēt uz biedrisku, draudzīgu, augstprātīgu, vēsu, indīgu kritisku aizrādījumu no priekšniecības, līdzcilvēku vai draugu puses?
Katram no mums nācies iejusties gan kritizētāja, gan kritizējamā ādā, un izrādās - neviena no tām nav īpaši tīkama. Tomēr darba procesā no kritikas izvairīties nav iespējams. Tātad ir jācenšas nevis turēt mēli aiz zobiem vai jātiecas savā darbā tuvoties pilnībai cerībā, ka tas kritiku vienkārši neizraisīs, bet gan Jāiemācās Kritizēt un Pieņemt Kritiku.
Efektīvs cilvēka ietekmēšana un pārliecināšanas līdzeklis ir kritika.
Kritika, ja to izsaka psiholoģiski pareizi, var būt ļoti pamudinoša un stimulējoša. Kritizēt ir jāprot, tikai prasmīgi kritizējot, var panākt vēlamo rezultātu un nesabojāt attiecības ar partneri. Liela daļa cilvēku vispār nevar kritizēt, jo viņiem ir grūti ieņemt “vecāku” pozīciju, vēl lielāka daļa cilvēku kritiku uztver kā iespēju izpaust savu agresiju un negatīvās emocijas. Šie cilvēki kritiku izmanto kā sodu partneriem. Šeit galvenais ir pazemot otru cilvēku, aizskart viņa pašcieņu, sevišķi efektīvi tas iespējams svešu un mazpazīstamu cilvēku klātbūtnē un izmantojot saskarsmes “ sabotierus ”- aizskarošus epitetus, pārspīlētus vispāŗinājumus, negatīvu motīvu piedēvēšana partnera uzvedībai u.c. “Kritika kā sods “vienmēr ir nekonstruktīva. Nekonstruktīvas kritikas galvenā pazīme ir cilvēka aizvainojums, sašutums, psiholoģiskā aizsardzība pat tad, ja mēs norādām uz konkrētām kļūdām. Neveiksmīgas kritikas galvenie cēloņi ir šādi:
Personības aizskaršana. Kritizēt drīkst tikai cilvēka rīcību un nevis personību. (“Nepraša”, “Egoists!”)
Saskarsmes “sabotieru” izmantošana.…