Vecajam cilvēkam jāpalīdz attīstīt cilvēka rīcību motivējošu sistēmu, lai saglabātu „es” veselumu. Tā saglabāšana tiek uzskatīta par vēlīnā vecuma galveno uzdevumu. Jāpalīdz saprast, ka no nāves nav jābaidās, jo tā ir dabiska parādība no kuras neviens nevar izmukt.
Sociālajam darbiniekam nepieciešamības gadījumā ir jārisina jautājums par ievietošanu pansionātā. Lielāku autonomijas saglabāšanai jāpiedāvā mājas aprūpe un tādi alternatīvās aprūpes pakalpojumu veidi, kā dienas aprūpes centri, grupu dzīvokļi u.tml. Kā arī jāprot sadarboties ar baznīcu, nevalstiskajām organizācijām, ārstniecības iestādēm un dažādām sociālās palīdzības sistēmā iekļautām organizācijām un cilvēkiem, lai meklētu daudzpusīgas iespējas palīdzību sniegšanā vecajam cilvēkam. Un, protams, komunikācijā un attieksmē jāapliecina cieņa un veco cilvēku privātās dzīves respektēšana, ievērojot sociālā darba ētikas principus.
…
