Likumdevēja varai ir tiesības un pienākumi pieņemt likumus kā augstākās tiesas normas, kas var regulēt jebkuru dzīves jomu. Likumdevējs nosaka valsts funkcijas un uzdevumus. “Likumdevējvara – valsts varas apakšsistēma, blakus un pretstatā izpildvarai un tiesu varai, kuru rīcība, rīkojumi un normatīvie akti pakārtoti likumdevēja izdotajiem likumiem.”1
Demokrātiskā valstī pieņemt likumus tauta uzdod tās vēlēto pārstāvju sapulcei. Šādu tautas vēlētu sapulci sauc par parlamentu. Dažādās valstīs tā oficiālie nosaukumi ir dažādi – ‘’kongress’’, ‘’bundestāgs’’, ‘’saeima’’ (Latvijā), ‘’nacionālā sapulce’’, ‘’stortings’’ u.c.2
Demokrātijas principi prasa, lai parlaments tiktu vēlēts vispārējās, brīvās, vienlīdzīgās un balsošanas noslēpumu sargājošās vēlēšanās. Vēlēšanu vispārējība nozīmē, ka deputātus vēlē visi pilsoņi neatkarīgi no dzimuma, rases un nacionālās piederības, kā arī reliģiskās un politiskās pārliecības. Vēlēšanu brīvums nozīmē, ka visiem ir brīv izvirzīt kandidātus un par jebkuru kandidātu, vēlēšanas notiek bez terora un draudiem. Vēlēšanu vienlīdzīgums prasa, lai visu vēlētāju balsis būtu līdzvērtīgas, lai tām būtu vienāds svars. Tiesa gan, vispārējās vēlēšanu tiesības paredz arī atsevišķus ierobežojumus – dažādus cenzus.3 Piemēram, vecuma ierobežojums, kurš lielākajā daļā pasaules valstu ir 18 gadu.…
