Katram individumam ir vajadzīga kaut mazāka nojauta par ekonomikas teoriju, lai prātīgāk izrīkot (veidot) savu dzīvi. Studējot ekonomiku ikviens cenšas vispirms noskaidrot divus jautājumus: kāds ir ekonomikas priekšmets un kāpēc to ir jāparzin, kāds sakars ir ekonomikai ar studenta izvelēto specialitāti.
Vārds „ekonomika” ir izveidojusies no grieķu vārda „oikonomia”, kas tulkojuma ir „māku pārvaldīt mājas saimniecību’. Saimniecības pārvaldīšana šeit ir domāta sabiedrības mērogā. Ekonomikas teorija, kā atziņas, domas un hipotēzes, ir rādījusies senajā Grieķijā. Kaut arī grieķiem neizdevās radīt ekonomikas teoriju kā zinātni, par pirmo ekonomistu tiek uzskatīts Aristotelis, jo viņš pirmais saka analizēt galvenās ekonomikas parādības. Aristoteļa ekonomika ir „dabiska saimnieciska darbība, kura ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu”. Grieķu autoru darbi, apcerējumi par dažādam parādībām, piemēram, par mājsaimniecību, valsti, valsts iekārtu un līkumiem vēlāk bija izmantoti ekonomikas teorijas attīstībā.
Kā zinātne ekonomika radusies tikai 18.gs. Pirms tam tā pārdzīvoja vairākas pārveidošanas un jauno termiņu un nozīmju ievešanas. Liels ieguldījums ekonomikas teorijas attīstībā bija kapitālismam. Tā apstākļos radās jauna ekonomistu paaudze, un vairākas skolas, kā merkantilisma, fiziokratisma vai klasiskas angļu politiskas ekonomikas vēstītāji. Terminu „politiskā ekonomija” ievēsa A.Monkretjēns 1615. gadā, viņa darbā „Politiskas ekonomijas traktāts”. Izstudējot grieķu filozofu darbus, Monkretjēns papildināja vardu „oikonomos” ar „politeja” kas nozīme politisku iekārtu. Tā radās zinātne par sabiedriskas iekārtas saimnieciskas darbības likumiem.
Politikas ekonomijas, kā zinātnes, dibinātājs ir uzskatīts Ādams Smits ar savu darbu „Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem”. 19.gs. termins „politiska ekonomija” tika nomainīta uz „ekonomikas teorija” jeb „economics”. To ievēsa V.S.Dzevonss. Bet A. Māršals pieradīja, ka „politiska ekonomija” ir šķiriska zinātne un ar to atšķiras no „ekonomikas teorijas”, kuras uzdevums ir pētīt procesus un likumsakarības visas ekonomiskajās sistēmas.
Dažādi speciālisti formulē jēdzienu „ko pēta ekonomika” dažādi. Piemēram, P.Semjuelsons un V. Nordhauss sava grāmatā „Economics” raksta : ”Ekonomika pēta, kā sabiedrība izlieto ierobežotus resursus, lai ražotu vērtīgas preces u sadalītu tās starp dažām grupām”. M.Konnels un S.Brue uzskata, kā :”...ekonomikas teorija aptver cilvēka rīcību materiālo labumu ražošanā, sadalē, patēriņā, ierobežoto resursu ietveros. Katrs definējums ir pareizs, bet jārēķinās ar to, ka no definējuma ir atkarīgi zinātnes teorijas izejas punkti, priekšmeta loģika un struktūra. Manuprāt, ekonomika pēta to kā sabiedrība apmierināt savas vajadzības ierobežoto resursu ietvaros un piedāvā kā to izdarīt maksimāli izdevīgi.
Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēks, kas centās gan rīkoties, gan iegūt zināšanas par to kā labāk apmierināt savas vajadzības ierobežoto resursu ietvaros un sasniegt maksimāli augstus rezultātus.
…
Katram individumam ir vajadzīga kaut mazāka nojauta par ekonomikas teoriju, lai prātīgāk izrīkot (veidot) savu dzīvi. Studējot ekonomiku ikviens cenšas vispirms noskaidrot divus jautājumus: kāds ir ekonomikas priekšmets un kāpēc to ir jāparzin, kāds sakars ir ekonomikai ar studenta izvelēto specialitāti.
