Cienīt cilvēku nozīmē ne tikai nepazemot viņu, bet arī stiprināt viņu gan fiziski, gan garīgi, sekmējot viņa radošo spēju pārvēršanos īstenībā. Cilvēka pašcieņu pazemo jebkura pārākuma, arī morāla pārākuma demonstrēšana. Neviens ieņemamais amats, profesija pati par sevi, nedod tiesības vērtēt sevi kā morāli augstāku par pārējiem.7 Tas parāda to, ka pat ja skolotājs ir daudz augstākā stāvoklī nekā skolnieks viņš nedrīkst ar savu varu demonstrēt, ka skolēns ir niecība, vai zemāks un tādejādi censties viņu ietekmēt.
Latviešu folklorā tēvu zeme atainota sudraba un zelta spožumā. Latvju zemes daiļums un gods ir pašu veidots. Cilvēka gods cieši savijas ar patriotisma skatījumu un šī doma sasaucas ar aristokrāta uzskatiem.
Cilvēka paša gods tiek uzturēts, godājot citus. Kā un kam cilvēks izrāda cieņu un godu, kā viņš sevī ieaudzina godbijību un līdzjūtību, kā saglabā pašcieņu, - par to jātiek skaidrībā katram pašam.8 Tomēr prātam ir vajadzīga virsuzraudzība, lai to rosinātu domāt un meklēt atbildes uz jautājumiem, „ko es varu zināt” un „uz ko es varu cerēt?”, kas ļautu saprast, kas darāms tālāk.9 Vienam, šī jaunā un dažubrīd nemotivētā prāta uzraugam vajadzētu būt skolotājam, kas palīdzētu saprast kurā virzienā skatīties. Šajā laikā, kamēr skolnieks atrodas mācību stundā, viņš atrodas skolotāja virsuzraudzībā, pakļauts skolotāja varai un tikai paša skolotāja rokās ir kā šo skolēnu pakļaut.10
Lai arī kā skolotājs censtos pret visiem būt vienādi objektīvs, tomēr ir ne tikai tīkamāki skolēni, bet arī klases, kuras nevar aizmirst.11 Un, lai gan cilvēks ir tikai cilvēks, tomēr nedrīkst aizmirst, ka ir jārīkojas tā, lai cilvēka gribas maksima būtu reizē arī vispērējs likumdevējs princips.”12
…
Par pamatu morāles situācijas analīzei izvēlējos situāciju no skolas dzīves, jo, kur gan citur, ja ne skolā cilvēks sastopās ar pirmajiem lielajiem konfliktiem un problēmām, kuras ir jāiemācās risināt. Šī iegūtā pieredze ir kā mācīšanās process, kura laikā cilvēkam vajadzētu iegūt pietiekoši daudz zināšanu, lai turpmākajās savas dzīves gaitās varētu paņemt līdzi sapratni par to, kas ir morāli pieņemams un, kas nav. Lai labāk saprastu tēmu par ko man tālāk jāraksta, vispirms ķēros pie literatūras un apskatīju galvenos jēdzienus. Ar jēdzienu ētika ierasti saprot filozofisku disciplīnu, kuras centrā ir jēdziena labais noskaidrošana. „Ētikas izejpunkts ir morālā pārliecība par to, kas ir labais, kāda darbība ir morāli pieļaujama, kāda sadale ir uzskatāma par taisnīgu u.tml. Ētikas teorija meklē vispārējos kritērijus labajam, pareizajam un taisnīgajam.” Savukārt morāle ir vēsturiski mainīga sabiedrisko normu un principu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem.
