Katras Rūdolfa Blaumaņa noveles centrā ir cilvēka iekšējā pasaule, tās pretrunu pētījums grūtas izvēles priekšā. Gavenais, kas Rūdolfu Blaumani satrauc un no kā viņš savos darbos brīdina, ir tas, ka cilvēks var notrulināties un pazaudēt pats sevi. Gan novelē „Salna pavasarī”, gan „Laimes klēpī” tiek izspēlēta situācija, kad nabadzīga kalpu meita tiek saimnieces godā.
Būvējot savu pasauli, savu dzīvi, jāprot izmantot pareizie materiāli, lai tā, tāpat kā māja, būtu stabila un kalpotu visu mūžu. Taisnība ir Lienei, kad viņa saka, ka „visam vajag savas ziņas”, taču pati īsti neaptver, ka šī doma ietver sevī ne tikai materiālo, bet arī garīgo labumu. Lai tā būtu pilnvērtīga pasaule, ko cilvēks uzceļ, tās sienām jābūt no materiāla jeb naudas, ko itin labi apzinās gan Liene, gan Ieva. Taču pati būtiskākā kļūda ir tā, ka tiek aizmirsti mājas pamati. Visizturīgākie ir no mīlestības lietie. Cilvēks pirmām kārtām apzinās un ierauga tikai to, kas stāv viņa acu priekšā, proti, sienas. Akli domājot, ka tas, ko viņš redz, ir svarīgākais, aizmirst paskatīties sev zem kājām. Tātad, ja ne uz pamatiem, tad uz kā gan stāvēt? Kalpu meitas Blaumaņa novelēs uzceļ gan pamatīgas sienas, taču pēc laika attopas, ka viņām nav pamata uz kā stāvēt. „Labāk zem veca vīra bārdas, nekā zem jauna puiša maizes pātagas,” tā saka Liene novelē „Salna pavasarī”, tobrīd nepadomājot, ka līdz ar puiša maizes pātagu nāk arī mīlestība.
…
