Vārds vikings, domājams, cēlies no skandināvu darbības vārda „vikja”, kas nozīmēja aiziet prom, nošķirties, un tā skandināvi apzīmēja vīrus, kas uz ilgāku laiku bija atstājuši savu dzimteni, lai dotos karagājienā. Rietumeiropā vikingus sauca par normaņiem, Krievzemē par varjagiem, Bizantijā par varingiem. Vikingi devās daudzās ekspedīcijās un sirojumos, tāpēc bija iepraktizējušies darināt ātrus, viegli vadāmus un arī ātri izjaucamus un saliekamus kuģus. Vikingu laiki ilgst no 8.gs. – 11.gs. Norvēģijā iezīmējas ar aizvēsturisko laiku beigām. Zināšanas par šo periodu galvenokārt balstās uz arheoloģiskajiem izrakumiem. Par vikingu laiku sākumu uzskata 793. gadu, kad vikingi izlaupīja Lindisfarnas klosteri Anglijas ziemeļaustrumu piekrastē. Vēlāk vikingu sirojumu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot Francijas un Vācijas jūras piekrastes rajonus, kā arī novadus pie upēm.…
