Bizantijas valsts un tiesības

Austrumromas impērija Bizantija (395 - 1453)
395. g. imperators Teodosijs I Romas impēriju sadalīja divās daļās. Austrumromu ar galvaspilsētu Konstantinopolē viņš novēlēja savam vecākajam dēlam Arkādijam, bet Rietumromas impērija ar galvaspilsētu Romā vai Ravennā tika jaunākajam dēlam Honorijam. Rietrumroma barbaru ekspansijas ietekmē beidza pastāvēt 476. g., Austrumroma jeb Bizantija pastāvēja vēl gandrīz vai tūkstoš gadu. Bizantijas sastāvā ietilpa ekonomiski attīstītas zemes - Grieķija, Mazāzija, Sīrija, Ēģipte, Balkānu pussala.Iedzīvotāju lielākā daļa bija brīva vai pusbrīva. Lauksaimniecības pamats bija sīkas zemnieku saimniecības, bet ne vergu darbs.
Vislielāko varenību Bizantijas impērija sasniedza imperatora Justiniāna I (527 - 565) laikā. Pēc Justiniāna nāves Bizantijas impērijā iestājās ilgstoša krīze. Bizantija iespiedās slāvi, VII gs. daļu Bizantijas teritorijas iekaroja arābi, IX-XI gs. ta cieta no skandināvu vikingu iebrukumiem. XI gs. im¬pērijas iekšienē radās vairākas sīkas feodālas valstis. Šajā laikā valsti sāku apdraudēt turki seldžuki. 1204. g.Konstantinopoli izlaupīja krustneši. Pēc tam Bizantiju sāka apdraudēt osmāņi. 1453. g. turku sultāna Mehmeta II karaspēks aplenca Konstantinopoli un ieņēma to. Konstantinopoli pārde¬vēja par Stambulu, un tā kļuva par Turcijas impērijas galvaspilsētu.
Galvenie tiesību avotiValsts tiesības!Valsts priekšgalā atradās imperators. Kopš VII gs. viņu sāka saukt bazileju, vēlāk par bazileju un autokrātu, tas ir, patvaldnieku. Imperatora varu dievišķoja - viņš skaitījās Dieva vietnieks uz zemes. Līdz ar to galma ceremoniāls bija pārspīlēti grezns un ārišķīgs. Pat augstākajiem ierēdniem vajadzēja mesties ceļos un noliekt galvu līdz zemei. Imperatoru uzrunājot,viņu vajadzēja titulēt par augstību, bet uzrunātājam sevi saukt par vergu.
Imperators savās rokās koncentrēja likumdošanas, izpildu un tiesu varu. Būdams laicīgs valdnieks, ļviņš valdīja arī pār baznīcu, sasauca baznīcas koncilus, iecēla baznīcas augstākās amatpersonas. Bizantija izveidojās kārtība, ka jauno imperatoru kronēja baznīcas galva - patriarhs. Kronēšana notika Sv. Sofijas katedrālē. Mantošanas kārtība nebija noteikta. Formāli ķeizaru ievēlēja senāts, bet praksē imperatorus bieži iecēla armija.
Bizantijas pastāvēšanas laikā divas trešdaļas imperatoru mira vardarbīgā nāvē. Lai saglabātu troni savai dinastijai, imperatori vēl dzīves laikā iecēla sev pēcteci ļeb līdzvaldnieku. Ilgstoši - aptuveni 200 g. - valdīja Maķedoniešu (867 -1056) un Paleologu (1261 - 1453) dinastijas.
…