Parlamentāra sistēma.
Par pārstāvnieciskās demokrātijas senākās formas paraugu uzskata Lielbritāniju, un lielākā daļa demokrātiju, kas nodibinājās pēc Otrā Pasaules kara, izvēlējās parlametāro modeli kā ideālāko vājo un trauslo demokrātiju nostiprināšanas faktoru. Tomēr parlamentārisma doktrīnas pārsvarā ir vērstas uz prezidentālisma trūkumiem, nevis uz parlamentārisma priekšrocībām1. Parlamenta (kā demokrātijas mehānisma) efektivitāte ir atkarīga no to partiju skaita, kas ir pārstāvētas parlamentā, tātad tieši atkarīga no vēlēšanu sistēmas tipa.
Parlamentārismam raksturīgākas iezīmes ir parlamenta virsvara (likumdevējvara ir ievēlēta vēlēšanās - tieša tautas gribas paaušana); daudzposmu deliģēsanas ķēde, kurai izdala četras pakāpes - vēlētāji uz likumdevējā ievēlētajiem pārstāvjiem, deputāti uz valdības vadītāju, valdības vadītājs uz atsevišķiem ministriem, ministri uz ierēdņiem; likumdošanas un izpildvaras saplūšana; izteikta, konsolidēta opozīcija; dubulta eksekutīva (monarhs vai prezidents + valdība).…
