Jau nodaļas sākumā Ričards Rortijs raksta: „Katra cilvēku rīcībā ir vārdu krājums, ko viņš izmanto, lai pamatotu savas darbības, savus uzskatus un savu dzīvi.” Valodas filozofija ir viens no svarīgākajiem apskatītajiem jautājumiem. Valoda rodas cilvēkiem veidojot patiesību.
R.Rortijs kā vienu no galvenajiem kritērijiem, runājot par cilvēka dzīves stāsta veidošanu, stāstot par uzskatiem un domām, uzskata cilvēka vārdu krājumu. Rortijs uzskata, ka visi vārdu krājumi ir aizstājami vai reducējami uz citiem vārdu krājumiem. Šajā sakarā Rortijs izmanto tādu jēdzienu kā „galīgais vārdu krājums”. Rortijs savā darbā „Nejaušība, ironija, solidaritāte” sniedz tādu kā skaidrojumu vai pamatojumu tam, kas ir „galīgais vārdu krājums”. Pēc Rortija apraksta es domāju, ka galīgo vārdu krājumu var raksturot kā tādu, kas savā attīstībā vairs nemainās – kad cilvēks vairs neiemācās jaunus vārdus un terminus.
Taču es uzskatu, ka šāds galīgais vārdu krājums reālajā dzīvē nav iespējams, jo „vārdu krājums mainās un attīstās līdz ar sabiedrības vēsturisko attīstību. Pārmaiņas sabiedriski politiskajā dzīvē, ekonomikā, zinātnē, tehnikā un kultūras dzīvē rada vajadzību pēc jauniem vārdiem. Tajā pat laikā daļa no iemācītajiem un lietotajiem vārdiem kļūst neaktuāli un pamazām pazūd.” …
