80.gadu sākumā Padomju Savienībā aizvien spēcīgāk sāka iezīmēties asa saimnieciskā un politiskā krīze. Darba ražīgums valsts kontrolētajā tautsaimniecībā ar katru gadu kritās. Ļaudis nebija ieinteresēti strādāt, jo maksāja nevis par padarīto darbu, bet gan nostrādātajām stundām. Nepastāvēja arī bezdarbs, kā dēļ nebija konkurences strādnieku un uzņēmumu starpā. Lai tiktu saražots pēc iespējas vairāk produkcijas, kvalitāte tika nobīdīta otrajā vietā. Sevišķi smags stāvoklis bija lauksaimniecībā un transportā. Transporta sliktās darbības dēļ pilsētas bija nepietiekami apgādātas ar pārtiku. Sevišķi bija izjūtams piena un gaļas produktu trūkums. Pilsētas ar pārtiku bija apgādātas daudz labāk nekā provinces pilsētas un lauku rajoni. Cilvēki centās pārcelties uz dzīvi tur, kur dzīves līmenis bija augstāks.
Labāks stāvoklis nebija arī rūpniecībā. Vieglā rūpniecība, kas apgādāja cilvēkus ar pirmās nepieciešamības precēm, strādāja slikti. Bieži bija izjūtams pat visikdienišķāko preču trūkums. Tirdzniecības tīkls strādāja slikti, pircēju apkalpošanas līmenis bija zems. „Deficīta” preces tika pārdotas neoficiāli par daudz augstāku cenu. Vienīgā rūpniecības nozare, kas darbojās sekmīgi, bija militārā rūpniecība. Tai tika atvēlēti ļoti daudz līdzekļu, tāpat kā kosmiskajiem pētījumiem. Lieli līdzekļi tika ieguldīti arī PSRS satelītvalstīs, lai atbalstītu tur pastāvošos komunistiskos režīmus, taču atdeves no šiem ieguldījumiem nebija nekādas. Ļoti nozīmīgs PSRS tautsaimniecībai bija naftas eksports uz ārzemēm. …
