Kā Demokrātiskā bloka, tā arī Latviešu Nacionālās padomes politiķi nu bija izlēmuši, ka Latvijas valsts dibināšanu nevar atlikt un dibināšanās aktam jānotiek tūlīt. Pēdējais šķērslis bija abu politisko spēku nesaprašanās. LNP bija kļuvusi par latviešu par latviešu politisko organizāciju, kas dēvēja sevi par Latvijas augstāko valsts iestādi un bija panākusi karā uzvarējušo rietumvalstu – Antantes – atzīšanu. Z. Meierovica personīgo izcilo spēju un veiksmīgas diplomātiskas darbības iznākumā Latvijas Nacionālo padomi kā latviešu tautas pārstāvniecību de facto atzina varenās Lielbritānijas ārlietu ministrs. Z. Meierovics bija panācis arī vienošanos ar Lielbritānijas ārlietu ministru Balfūru, ka Londonā tiks atvērta neoficiāla Latvijas sūtniecība. Kad 1918. gada oktobrī sākās sarunas par LNP un DB apvienošanos, lai abas šīs latviešu politisko spēku vienības kopā virzītos uz Latvijas valsts dibināšanas aktu, likās, ka tām jāapvienojas uz LNP bāzes, ņemot vērā tieši to apstākli, ka Rietumu sabiedrotie atzina LNP kā latviešu pārstāvniecību. Sarunas tomēr nesekmējās, jo DB pārstāvji sīksti turējās pie ieskata, ka DB, kurā bija apvienojušās valsts neatkarību atbalstošās politiskās partijas, ir īstā tautas pārstāvniecības iestāde, turpretim LNP vadība uzskatīja, ka vairums partiju pārstāv tikai ļoti šauras iedzīvotāju grupas bez redzama atbalsta tautā. …
