Autores māte Anu bija ļoti slima, bet viņa neizrādīja savas ciešanas, autore raksta: „Manas mātes sāpes bija viņas privātās sāpes, viņa nedalījās tajās pat ar savu ķermeni, varbūt tad tās būtu vieglāk paciešamas.” Viņas māte bija apbrīnojama sieviete, kura „neuzskatīja vecumu par gudrības grantu, viņa neuzskatīja sevi par gudrības mērauklu, viņa neuzskatīja mūs sliktākas par sevi”, viņa nebija augstprātīga, uzpūtīga, viņa neuzskatīja nevienu pārāku par sevi, un neuzskatīja nevienu sliktāku par sevi, tas, manuprāt, ir vispārākā iezīme. Viņa samierinājās ar savu slimību un nevienam neuzspieda savas sāpes. Viņa negribēja, lai viņas meitas redz, kā māte cieš, viņa negribēja, lai cilvēki redz viņu ciešam.
Autores tēvs Izamels bija kaislīgs, drosmīgs un ļoti ugunīgs. Par to autore raksta: „Jo mans tētis bija no tādiem, kas ir no uguns. Kad tādi kā viņš ienāk telpā, viss pārvēršas gaismā, kad tādi kā viņš pienāk pārāk tuvu, viss pārvēršas pelnos, un, kad tādi kā viņš aiziet, nepaliek nekā.” Viņas tēvam bija temperaments. Bieži viņas tēvs bija dusmīgs - „Kad mans tēvs kliedza, mana māsa nodūra skatienu, bet es viņam skatījos tieši acīs, jutu, kā mēs abi pārvēršamies par plēsīgiem zvēriem, un kad mēs bijām vienlīdz lieli, ne citkārt, es baidījos no viņa, un viņš baidījās no manis, es un mans tētis, mēs esam viens vesels.” …
