Situācija pirms revolūcijas ir ļoti saspīlēta – ekonomiskā krīze, karu izpostījumi un citi negatīvi faktori. Presē atspoguļojas Francijas politiskā nestabilitāte un tā laika žurnālisti ceļ nemieru trešās kārtas vidū. Marķīzs dAržansons savos memuāros raksturo šo laiku: „No Anglijas pūš šurpu filozofijas vējš un arvien biežāk dzird vārdus "brīvība un republika"." Šī ir viena no pirmajām reizēm, kad Francijā tiek izdzirdēta šī ideja par brīvību un republiku. Nemierā bija visas kārtas: bez pārtikas novārdzinātie demobilizētie karavīri, klerikāļi, kuriem ierobežotas to privilēģijas, kā arī starp vienkāršo tauta, kara bija apkrauta ar nodokļiem. Šī saspīlēta situācija liecināja par to, ka šim revolūcijas lozungam būtu jātop īstenotam.
Neapmierinātība valstī auga, revolūcija jau dzina savas saknes, bet viens no aspektiem, kas to arvien vairāk veicināja, bija Marijas Antuanetes greznā dzīve. 1775. gada bada apstākļi spiež Parīzes nabadzīgākos iedzīvotājus izlaupīt miltu noliktavas. Lai nemierus apspiestu, nācās izmantot karaspēku, bet pats labības dumpja fakts liecina par briestošajiem nemieriem. Tātad, varu secināt, ka visi līdz šim minētie iemesli ir pietiekams pamats, lai tiktu realizēta šī lozunga iecere, bet par nožēlu, nekas vēl nebija pat iesāks, lai šo domu realizētu.…
