Pasaulē dzīvo ļoti daudz cilvēki, un katram ir savs vārds. Daudzus no viņiem mājās, skolā, darbā un citās darbības vietās dēvē vēl kādā vārdā, ne tajā, kas rakstīts oficiālajos dokumentos, respektīvi, iesaukās.
Iesauka ir simbols, zīme, kas radusies, pamatojoties uz kādu pazīmi, ar ko iesaukā nodēvētā persona izceļas apkārtējo vidū.
Tradīcija pārdēvēt, iesaukāt cilvēku ir sena. Vislabāk to var redzēt stāstos par indiāņiem, kuri netika saukti ne uzvārdos, ne vārdos, bet gan viņus dēvēja cildinošā iesaukā, kas bija atkarīga no kādas izskata, apkārtējo apstākļu būtiskas pazīmes vai indiāņu cilšu iekšējām likumībām par vārdu došanu. Šī tradīcija nav zudusi arī mūsdienās. Jau vecāki, devuši atvasēm vārdu un dzimtas uzvārdu, bērnībā bieži vien savus bērnus dēvē, piemēram, kāda dzīvnieciņa vārdā (susurs, mincis, zaķīts) vai citā mīļvārdiņā. Vēlāk radinieki, draugi vai kaimiņi arī mēdz jauno cilvēku iesaukt kādā vārdā.…
