1.piemērs.
Šo praktizēju ļoti bieži, manā ikdienā ar bērniem tas ir paņēmiens, kā pārliecināt bērnu par saviem ieteikumiem. Varbūt vecākiem, kas pāraprūpē savus bērnus, tas var šķist mazliet nežēlīgi un nepareizi, bet esmu pārliecinājusies par savas darbības lietderīgumu atkal un atkal. Piemēram, situācijās, kad bērns nevēlas apģērbties, lai dototos ārā. Nevēlas uzvilkt cimdus, es parūpējos par to, lai cimdi būtu līdzi kabatās un ļauju bērnam iet ārā bez cimdiem. Tad kad bērns ir ārā sajutis, ka sāk salt rokas, pats lūdz, lai palīdzu viņam uzvilkt cimdus. Bērni mācās praktiski. Viņi 2 gadu vecumā bieži vēl nav gatavi ieklausīties garos pieaugušā monologos par apģērba funkcionalitāti, par riska draudiem, nosalšanu, saaukstēšanos utt. Bērni mācās praktsiki, gūstot reālu pieredzi, pārbaudot visu “uz savas ādas”. Varbūt absurdi, bet manā grupā bērns ir gājis arā ar cimdiem arī 30 grādu vasaras karstumā, jo tā vēlējies, pastaigas laikā bērns sūdzas, ka karsti, ieteicu novilkt cimdus, un tad bērns pats atviegloti secina, ka vasarā cimdi tomēr nav labākā izvēle.
2.piemērs.
Mūsu pirmsskolā praktizē Montessori metodi. Tāpēc grupā bieži veicam klusuma vingrinājumu ar sveces aizdegšanu. Protams, ka jaunākie bērni vēlas sveces liesmai pieskarties, ņemt sveci rokās. Visbiežāk arī to ļauju, ja jūtu, ka bērns ir normalizēts, izjūt parējo bērnu mieru šī vingrinajuma laikā, pietuvina roku liesmai uzmanīgi un lēni. Šāda pieredze ar liesmu var būt pozitīva un pamācoša.…
