Vācu ģimenes, kuras ieguva tiesības pretendēt uz rātskungu amatiem, veidoja pilsoņu augstāko slāni – patricinātu. Latvieši Rīgā veica tā sauktos „kauna amatus”, tie bija linu audēji, pirtnieki, pārcēlāji, nesēji, tomēr arī šo amatu pārstāvji veidoja savas brālības un aizstāvēja savas intereses.
Atskatoties uz visu iepriekš rakstīto var secināt, ka Livoniju, par salīdzinoši vienotu teritoriju var saukt tikai sākot ar 1346.gadu, kad tika pārņemts vienīgais nevācu politiskais spēks – Dānijas zemes Ziemeļigaunijā. Tāpat Livoniju nevar uzskatīt par tieši atkarīgu no Vācijas ķeizara, jo tā ietekme Livonijā bija minimāla. Par vācu valsti Livoniju var uzskatīt tādēļ, ka praktiski visi vietējie iedzīvotāji bija zemnieki – politiski nenozīmīgi. To pašu var teikt par Rīgu, kur vara piederēja vācu aristokrātijai. Kopumā var teikt, ka Livonija bija sarežģīts politisks veidojums, kuru veidoja vairāku valstiņu konfederācija, kuru izcelsme bija Vācija, bet, kuras bija viena no otras autonomas un aizstāvēja savas intereses.
…
