-
Vācijas ārpolitikas iezīmes un stratēģijas: no karavīra līdz uzņēmējam
20.gs. ir krustpunkts starp veciem un jauniem laikiem. Lielbritānijas, Francijas un Vācijas kādreiz lolotie sapņi kaut arī degradējošā veidolā, bet tomēr piepildījās: angļiem un frančiem izdevās gūt pārsvaru par Vāciju Pirmā Pasaules karā; Vācija, kura vēlējās izstumt Krievijas impēriju no tā laika starptautiskās politiskas arēnas piedzīvoja savu sapni un Krievija izstājās no Pirmā Pasaules kara, lai vēlāk Otrā Pasaules kara laikā atnākt ar jaunu spēku un izrādīt pārdabisku spēku pret Vāciju un to tautu. Viss šinī pasaulē nosaka cilvēku darbība, viņu rīcība konkrētā situācijā. Pirmais un Otrais Pasaules karš nebija izsaukts ar pārdabiskiem spēkiem no elles vai paradīzes. Cilvēki ir paši savas elles un savas paradīzes veidotāji. Abos karos savienojās nesavienojamais: tehnoloģiskais progress ar tā laika cilvēka uzskatiem un vīzijām veidoja pretdabisku mijiedarbību. Tā laika prāti vēl līdz galam neapzinājās savu ieroču nāvējošo un graujošo spēku, tie bija pirmie militārie konflikti, kur tā laika augstās tehnoloģijas bija pielietotas tādā amplitūdā. No tā izriet, Otrais Pasaules karš iezīmēja vecā bloka sagrāvi un jaunās vīzijas par Eiropu izveidošanos. Lielbritānija un Francija centās vairs nepieļaut kļūdu, kuru pieļāva 1918.gadā, kad Vāciju izstūma no politiskās arēnas un ļāva tās iekšienē vairoties naidam. Vācija tika cieši apskauta un piedota, lai tik izvairītos no jaunā – Trešā Pasaules kara, kas varētu aiz sevis nest vēl dramatiskākas sekas.
Vācija ir pilnīgi ieintegrējusies Eiropas kopienā, tā ir daļa no pasaules lielvalstīm, kaut gan ar ļoti uzmanīgu un piesardzīgu ārpolitiku, kā jau darba sākumā tika atzīmēts. 1989.gada Berlīnes mūra krišana iezīmēja jaunu posmu Vācijas vēsturē, tā atkal kļuva par vienotu valsti. Mūsdienu valsts kontekstā Vāciju var uztvert par Eiropas ietekmīgāko uzņēmēju: tas kara lauku nomainīja par ērtu un drošu ofisu Eiropas centrā, kur var ērti pārvaldīt par savas un arī pārējās Eiropas finansēm. Ražot un pārdot – tā ir mūsdienīgā Vācija.
…
Pirms dažām dienām medijos izskanēja ziņa, ka Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Horsts Kēlers paziņoja par savu atkāpšanos no amata, jo nespēja samierināties ar kritiku no savas tautas puses, kuru viņam vajadzēja uzklausīt par nepārdomātiem izteikumiem par Vācijas militārām interesēm ārzemēs. Kā tiek vēstīts interneta portālā „diena.lv” , Vācijas prezidents pieļauj spēka izmantošanu Somālijā, lai aizsargātu tirdzniecības ceļus un novērstu reģionālo nestabilitāti. Prezidenta pārstāvji vēlāk centās paskaidrot, ka viņu vadītājs nevēlējās uzsākt nekādus militārus uzbrukumus ne vienā valstī. Ideja bija saistīta ar to, ja gadījumā vācu ūdenstransportam dotajā reģionā uzbruktu somāliešu jūraspirāti, tad pastāv iespēja, ka tiks izmantots vācu militārais spēks, cīņā pret dotā uzbrukuma veidu. Taču vāciešiem par prezidenta teikto izveidojās pavisam citādāka aina, uzskatot, ka Vācija tīši izmantos savas armijas spēku kā līdzekli, lai aizstāvētu biznesa intereses Somālijas ūdeņos – rezultātā Vācija tiks iesaistīta militārā konfliktā ārvalstīs. Vācu mediji vairākkārt ir norādījuši, ka prezidenta vārdi var tikt uztverti ļoti divdomīgi. Vācu laikraksts „Suddeutche Zeitung” savā rakstā norādīja, ka lietojot nepareizā kontekstā vārdus, tie var būt ļoti bīstami, līdz ar to, prezidentam pirms ko teikt ir nepieciešams vairākkārt apdomāt vai to saturs sevī neietver divdomīgi informāciju, kas var nākt par ļaunu Vācijas tēlam pasaulē. Pie šī aspekta var atzīmēt, ka lielākā daļa vāciešu ir ļoti negatīvi noskaņoti pret viņu karaspēka līdzdalību Afganistānas misijā. Daudzi uzskata, ka Vācijai nav jāiesaistās nekādos militāros konfliktos, tai ir jābūt vienmēr neitrāli noskaņotai. No tā izriet, ka prezidenta teikto, vācu sabiedrība uztvēra kā iespējamo saukli par militāro iejaukšanos svešo zemju teritorijās. Vācijas 21.gs. ārpolitika ir vērsta uz mierīgām, ekonomiski izdevīgām un stabilām attiecību veidošanām ar ārvalstīm. 21.gs Vācija cenšas sevi pozicionēt pasaulē kā ekonomiski un politisku stabilu, demokrātisku, atvērtu, draudzīgu un miermīlīgu valsti. Vācija pēc Otrā pasaules kara valda ļoti piesardzīga attieksme pret nacionālismu un militārām operācijām ārzemēs. No visām kontinentālās Rietumeiropas valstīm tieši Vācija visvairāk tiek pakļauta angļu valodas un tās kultūras ietekmei. Valdošā amerikanizācija Vācijas kultūrā netiek nosodīta kā Francijā, jo, ja vācieši sāktu publiski izrādīt savu nepatiku pret svešzemniekiem, pret to kultūru un valodas lietojumu, plašajā pasaulē atkal tiktu iedragāts Vācijas tēls.
