12. – 13. gadsimtā Japānā izplatījās dzenbudisms jeb vienkārši dzen. Tas uzplauka juku laikos, kad nebija skaidrs, par ko katrs cīnās, kurš ir draugs un kurš ir ienaidnieks. Tad, kad dzīve kļuva neizprotama un absurda, tad, kad gruva ierastās un tradicionālās priekšstatu sistēmas, tradīcijas un vērtības, dzenbudisms deva iespēju izturēt iekšējo spriedzi, pārvarēt nemieru un uztraukumu, pārvēršot to smieklos. Haosa un juku laikos nezināmā ir pārāk daudz. Cilvēks nespēj neko plānot un paredzēt uz priekšu, jebkurai rīcībai var būt sekas. Dzenbudisms mācīja, ka apskaidrību cilvēks var gūt nevis mācīdamies, bet gan piepešā atklāsmē, ar kādu vainagojas pilnīga saplūsme ar dabu. Dzen mācīja „sadzīvot” ar nāvi, to vienkārši pieņemot.
Dzen raksturīga dzīve klosteros. Tie, raugoties no Rietumu kristiešu mūku viedokļa, ir dīvains klostera, mākslas un sporta skolas sajukums. Garīgi vingrinājumi, lasīšana un pārrunas mijas ar strādāšanu dārzā. Dzen sekotāji uzskata, ka, pat veicot pavisam vienkāršu darbu, ir jāsaglabā pacilāts garastāvoklis.
Viens no dzen rituāliem ir tējas dzeršanas ceremonija. Tas ir sava veida intīms mājas dievkalpojums. Klusums, ko var rīkot katru reizi, kad gribas atslēgties no steigas, rūpēm, nemiera un bailēm. …
