Salīdzinājumā ar Jūsu sabiedrisko dzeju un bērnības atmiņām, es vēlētos piebilst to, ka ir manāma atšķirība, mainās dzejas valoda un stils. Bērnības dzejoļos Jūs tverat daudz šaurākas bērnu pasaulei atbilstošās dimensijas, turpretim, sabiedrības dzejā parādās asums, sāpes, dažviet varbūt pat neliela ironija.
Viens Jūsu radītais dzejolis „Nebēdne meitene” spilgti ataino manu patieso būtību, jo šo dzejoli es attiecinu uz sevi, lai gan domājams, ka šis dzejolis ir par Jums, vai es pareizi domāju, dzejniec?:
„Un māte kad mani mācīja:
"Esi klusa, laba, godīga,"-
Simt zēnu aiz deguna vazāju,
ikkatru mīlēt apsolu”
…
