ID414707

SatursAizvērt

Nr.	Sadaļas nosaukums	Lpp.
	IEVADS	6
1.	ATPŪTAS LAIKA JĒDZIENS UN VEIDI	8
1.1.	Pārtraukumi darbā	9
1.2.	Diennakts un nedēļas atpūta	11
1.3.	Svētku dienas un atvaļinājumi	12
2.	IKGADĒJĀ APMAKSĀTĀ ATVAĻINĀJUMA TIESISKAIS REGULĒJUMS	14
2.1.	Atvaļinājuma uzkrāšana	16
2.2.	Atvaļinājuma kompensēšana	20
2.2.1.	Kompensācijas aprēķināšana	23
2.2.2.	Kompensācija nepilnam darba laikam	25
3.	PAPILDATVAĻINĀJUMA TIESISKAIS REGULĒJUMS	28
3.1.	Ikgadējais papildatvaļinājums par aprūpē esošiem bērniem	31
3.2.	Ikgadējais papildatvaļinājums darbā ar īpašu risku	35
4.	ATPŪTAS LAIKA REGULĒJUMS CITĀS EIROPAS VALSTĪS	39
4.1.	Igaunija	39
4.2.	Lietuva	41
4.3.	Vācija	42
	SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI	45
	IZMATOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS	47

Darba fragmentsAizvērt

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
1. Darbā izvirzītā hipotēze ir apstiprinājusies. Ikvienam darbiniekam ir piešķirams atpūtas laiks darba tiesiskajās attiecībās. DL neparedz to aizvietot ar naudā izteiktu vērtību. Atpūtas laika mērķis ir rast iespēju atpūsties no veicamā darba pienākumiem - darbinieka obligāts pienākums. Darbinieki neizprotot atvaļinājuma izmantošanas obligāto raksturu, rada apstākļus tā uzkrājumam, otrajā plānā atstājot savu garīgo un fizisko labsajūtu. Uzkrātā atvaļinājuma kompensācija naudas izteiksmē, brīdī, kad darba attiecības tiek pārtrauktas, ir nesamērīga ar attiecīgā atvaļinājuma perioda darba samaksu, tas rada darbiniekiem vēlmi uzkrāt atvaļinājumu lielākai kompensācijai, tāpēc ir nepieciešami tiesību normu uzlabojumi un grozījumi trūkumu novēršanai, kas izpaužas darba priekšlikumos.
2. Darbiniekam, kurš uzsācis darba tiesiskās attiecības un pie darba devēja nav nostrādājis pilnu darba gadu, ikgadējo atvaļinājumu nav iespējams izņemt neizņemot to „avansā”.
Priekšlikums: Izslēgt no Darba likuma 150.panta trešās daļas pēdējo teikumu un izteikt to sekojošā redakcijā:
„Darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus. Darba devējam ir pienākums šādu atvaļinājumu piešķirt pilnā apmērā.”
3. Izbeidzot darba tiesiskās attiecības, darba devējam ir jāizmaksā neizmantotā atvaļinājuma kompensācija darbiniekam. Izmaksājamā kompensācija nav līdzvērtīga tādai summai, kāda tā būtu, ja tiktu izmaksāta darbiniekam atvaļinājumu izmantojot attiecīgajā periodā.
Priekšlikums: Papildināt DL 75.panta 8.punktu izsakot to sekojošā redakcijā:
„Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai apmaksātā papildatvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, attiecīgā perioda dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā.”
4. Ikgadējais papildatvaļinājums ir izmantojams kārtējā gadā, ja tas netiek izmantots, tiesības uz to zūd, līdz ar to zūd iespēja uz kompensāciju par to darba attiecības izbeidzot.…

Autora komentārsAtvērt

Atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata.1 Darba tiesiskajās attiecībās tiek izdalīti dažādi atpūtas veidi – pārtraukumi darba dienas gaitā, diennakts atpūtas laiks, brīvdienas, svētku dienas un atvaļinājumi. Esot darba tiesiskajās attiecībās ikvienam ir nācies saskarties ar kādu no atpūtas laika veidiem. Visbiežāk atpūtas laiks tiek izprasts ar laiku ko pavadām ārpus darba - brīvdienas un svētku dienas. Papildus ierastajam atpūtas laikam ikvienam darba tiesiskajās attiecībās esošajam indivīdam tiek piešķirts atvaļinājums. Atvaļinājumi ir dažādi – ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, mācību atvaļinājums, atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas, dažādi atvaļinājumi vecākiem un papildatvaļinājumi. Kvalifikācijas darba tēma „Atpūtas laiks darba tiesiskajās attiecībās” ir aktuāla ikvienam darba tiesiskajās attiecībās esošam indivīdam. Mūsdienu dinamiskajā darba vidē nepieciešams nošķirt īstermiņa atpūtu no ilgtermiņa atpūtas. Diskusijas raisa ilgtermiņa atpūtas – atvaļinājuma – regulējums, pamatojoties uz elastīgiem nosacījumiem tā piešķiršanā, uzkrāšanā un kompensēšanā. Ne reti nākas dzirdēt par nesamērīgām atvaļinājuma kompensācijām, jo darba devējs ir ierobežots piešķirot un kompensējot ikgadējo atvaļinājumu un papildatvaļinājumu. Darbinieki liek uzsvaru uz savām tiesībām, otrajā plānā atstājot savus pienākumus - atvaļinājuma izmantošana ir obligāta, to izmantot ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums. Turklāt nav noteikti konkrēti instrumenti, lai darba devējs piespiestu darbiniekam izmantot atvaļinājumus, izslēdzot iespēju kompensācijas uzkrāšanai. Darbinieks, neprecīzi iztulkojot tiesību normas, neizprot sev piemērojamās pamattiesības un pamatpienākumus darba tiesiskajās attiecībās. Nepārkāpjot tiesību normās noteikto, katrā uzņēmumā atvaļinājumi tiek piešķirti dažādi, tāpēc ir aktuāli atrunāt atvaļinājumu nosacījumus, lai darbinieki ir informēti par savām tiesībām un pienākumiem, tas ļaus izvairīties no iespējamām konfliktsituācijām.

Redakcijas piezīmeAtvērt