S. Haningtons izvirza ļoti interesantu teoriju par trīs demokratizācijas viļņiem, kas aptvēra visu pasauli. Šie viļņi nozīmē pāreju no nedemokrātiskiem valsts režīmiem uz demokrātiskiem. Taču ikvienam no šiem viļņiem seko reverse vilnis – pretēja reakcija – pāreja no demokrātiskiem režīmiem uz nedemokrātiskiem.
Pirmais vilnis sākās 1828. gadā, kur par iesācēju var uzskatīt ASV, un par idejas pamatlicēju Franciju. Šo vilni Haningtons sauc par „garo vilni”. ASV pamazām parādījās demokrātijas aizmetņi, piemēram, notika prezidenta vēlēšanas. Drīz vien demokrātija sāka plaukt arī tādās valstīs kā Austrālija, Kanāda, Šveice, Somija, Īrija, u. c. Vēlāk pievienojās Čīle, Spānija. Tādējādi bija radušās ap trīsdesmit jaunu, demokrātisko valstu, Baltijas valstis tostarp. Taču tad, 1922. gadā, sekoja reverse vilnis, un lielākā daļa šo valstu atkal pieņēma nedemokrātiskos režīmus. Šis vilnis radās galvenokārt „pateicoties” Musolīni. No tolaik pastāvošām 17 valstīm (laikā no 1910. -1931. ) tikai četras saglabāja demokrātiju. Šie reverse viļņi radās tādēļ, ka valstīs sākās dažādi politiskie nemieri, revolūcijas, ideoloģiskās pārmaiņas utt. Sāka veidoties pavisam jauni režīmi – piemēram, nacisms, vēlāk arī fašisms. Taču tajās valstīs, kur demokrātija jau bija stabila, šīs pārmaiņas nenotika.
Starp tām valstīm, kur demokrātija radās jau pirmā viļņa laikā bija arī Latvija, taču vēlāk tā savu neatkarību zaudēja, nonākot zem autoritārā režīma Kārļa Ulmaņa vadībā, un vēlāk tiekot iekļauta PSRS sastāvā. Reverse viļņi radās galvenokārt tajās valstīs, kur demokrātija kā režīms tika pieņemta īsi pirms Pirmā Pasaules kara sākuma.
…
