Gēte ir spilgta figūra Vācijas apgaismībā, tāpat arī Veimāras klasicismā un “Vētrā un dziņās”. Viņš nāca no aristokrātu aprindām. Vēlāk dzīvoja Itālijā, kur vadīja Veimāras teātri. Gēte bija vērtēts augstu savas dzejas dēļ. Viņš nekopēja antīko, bet radīja savu individuālo rokrakstu. Dzejoļus Gēte rakstīja jau no desmit gadu vecuma. Viņš mājās bija apguvis arī latīņu, grieķu, franču un angļu valodu. 1808. gadā iznāca “Fausta” pirmās daļas īstais variants. Slavens arī viņa darbs “Jaunā Vertera ciešanas”.
Gēte interpretēja nostāstu par Faustu un radīja filozofisku traģēdiju, kuras centrā ir Fausts, kurš noguris meklēt atbildes uz mūžigajiem jautājumiem: “Kas ir visa pamats? No kā viss radies? Kāda ir dzīves jēga?”. Labākais, kas bija vācu apgaismībā, iemiesots Gētes “Faustā”. Šo darbu Gēte rakstīja sešdesmit gadus. “Fausta” II daļā Fausts atsakās no visa, kas varētu dot pasaulīgu laimi – no mīlestības, bagātības, dzīves galmā – viss ir pārejošs. Tad īsteo savu ieceri: nosusina jūru un to pārvērš par ziedošu pilsētu, kur dzīvo laimīgi cilvēki. Viņš mirt līksmi, jo sagaidījis mirkli – viss ir skaidrs. Daļā “Prologs Debesīs” Mefistofelim tiek dota vara pār Faustu, lai tas meklē īsto ceļi. Darba beigās Fausts saprot dzīves mērķi, kas ir radošais darbs cilvēces labā.
…
