Heine ir ievērojamākais Jaunās Vācijas dzejnieks, lai arī šim virzienam tikai netieši pieskaitāms. Līdzās Plātenam un Lenavam, raksturīgs laikmeta pasaulssāpju dzejnieks, blakus Gētem lielākais liriķis vācu un visas pasaules rakstniecībā.
Heines vecāki ir Diseldorfas ebreji, kas dēlam nolēmuši tirgotāja karjeru, tāpēc pievieto viņu kādā Frankfurtes veikalā un pēc tam pie krusttēva baņķiera Hamburgā.
Kad no šīs karjeras nekas neiznāk, Heine sāk studēt Bonnā jurisprudenci, vairāk tomēr interesēdamies par viduslaiku literatūru un sanskrita valodu. Vēlāk viņš Berlīnē klausās Hēgeļa lekcijas, ir pastāvīgs viesis Raēlas Varnhagena literārā salona dzejnieku pulkā un populārajos trokšņainajos literātu kabakos.
No viņa intīmajiem pārdzīvojumiem šajā laikā minama iemīlēšanās mazajā, sarkanmatainajā Diseldorfas bendes meitā Jozefā, tad savā māsīcā Amālijā, kas tikai smejas par viņa dzejām un beidzot tās māsā Terēzē. …
