Mēs dzīvojam vienā pasaulē, ko veidojam kopā. Nosakām uzvedības un ģērbšanās normas. Bet vai tiek ņemtas vērā katra cilvēka vēlmes? Mēs neesam vienādi, varbūt mazliet līdzīgi, bet tomēr katram ir savas domas un sava iekšējā pasaule. Cilvēku, kas atšķiras, izceļas no sava pūļa, parasti nesaprot, nepieņem, pat apsmej. Tāpat arī Noras Ikstenas darbā „Irbju pļaviņa”, Jukumu izstūma no sabiedrības. Kāpēc cilvēkus, kuriem ir savādāks izskats vai atšķirīgi uzskati, nesaprot apkārtējie? Vai patiesais cilvēka patvērums no nesaprašanas un atstumtības ir viņa iekšējā pasaule, ko cilvēks veido pēc savām vēlmēm un tajā ir pats sev noteicējs.
„Lamzaks”, putru ēzdams, nosēcās tēvs. Tā tēvs sauca savu vienīgo dēlu Jukumu. Jukums bija nedaudz savādāks -garš augums, neveiklas kustības, noslēgtība sevī, tas viss raksturoja nabaga puisi.…
