Vārdu „eitanāzija” izdomāja angļu ārsts Francis Bekons 1623. gadā. Šīs vārds nozīmēja līdzekļu kompleksu, kas ļāva slimniekam nomirt ar godu: tīrībā un ar garīgo palīdzību. Tagad šī prakse ir atzīta visā pasaulē un saucās „paliatīvā medicīna”.
Pirmās eitanāziju legalizēja Nīderlande un Beļģija 2002. gadā.
Pasīvā eitanāzija ir atļauta, piemēram, Austrijā, Francijā un Dānijā.
Zviedrijā par eitanāziju drīkst lemt ārsts, Norvēģijā – pats pacients vai viņa ģimene, ja viņš nav spējīgs pieņemt lēmumus.
Šveicē ārsts drīkst pacientam nodrošināt nāvējošu zāļu devu, kuru pacients injicē sev pats.
Ar likumu aizliegta eitanāzija ir Grieķijā un Polijā, bet Vācijā un Ungārijā cilvēkam, kas palīdz to kādam veikt, draud piecu gadu cietumsods.
Galvenie eitanāzijas paņēmieni ir:
nomērdēšana badā
nonāvēšana gāzes kamerā
nonāvēšana, ievadot letālu injekciju (aktīvā eitanāzija)
nonāvēšana, izsniedzot letālu zāļu devu
nonāvēšana, izrakstot letālu dozu, bet injicēšanu atstājot pacienta ziņā (veicināta pašnāvība jeb asistējošais suicīds)
pasīvā eitanāzija- vitālo funkciju uzturēšanu apturēšana
…
