-
Eiropas ekonomika pēc Otrā pasaules kara: Maršala plāns un Starptautiskās Ekonomiskās Palīdzības Padomes izveidošana, mērķi un darbības pamatprincipi
Pēc kara, kad uzvarētāji dalīja pasauli, PSRS kļuva par vienu no pieciem pastāvīgajiem Drošības Padomes locekļiem. Kā arī pēc kara atsevišķas valstis nokļuva tās pakļautībā( PSRS valdībā/sastāvā), kā, piemēram, R- Ukraina, Moldova, R- Baltkrievija, Baltijas valstīs, R- Karēlija un daļa Austrumprūsijas. Arī Āzijā tai bija ietekme pateicoties D- Sahalīnas un Kuriļu salām.
Tas, ka gan ASV, gan PSRS tiecās pēc pasaules kundzības, radīja situāciju, ka PSRS un ASV viena otru uzskatīja par šķērsli, to plānu realizācijai. Rezultātā starp ASV un PSRS attiecībām radās tā dēvētais „Aukstais karš”( ideoloģiskā, politiskā un militāri-stratēģiskā opozīcija starp kapitālistisko un sociālistisko sistēmu).
Tātad, kā jau tika iepriekš minēts, gan ASV, gan PSRS vēlējās būt noteicējas par pasauli. Tā kā ASV bija Maršala plāns, tad arī PSRS bija nepieciešams kaut kas līdzīgs. Tā tapa starptautiskās Ekonomiskās Palīdzības Padome(SEPP). Tā tika nodibināta 1949.gada janvārī Maskavā, kur izvietojās arī tās sekretariāts. Šīs padomes galvenais uzdevums bija teorētiski un praktiski palīdzēt „celt sociālismu” ar padomju metodēm. Šīs padomes mērķis bija panākt vēl ciešāku A-eiropas valstu ekonomisko un politisko integrāciju, nostiprināt savu ekonomisko virsvaldību un izveidot tādu ekonomisko modeli, kurā katra valsts pilnībā zaudētu savu ekonomisko patstāvību.
…
Tā kā pēc II pasaules kara Eiropa bija izpostīta, un to vajadzēja atjaunot, tad veiksmīgai pēckara stratēģijai bija jānovērš kara sekas: ekonomiskā stagnācija, depresija, protekcionisms un jo īpaši bezdarbs. Ar šādiem noteikumiem tad arī tika dibinātas Eiropas labklājības valstis. Šīs labklājības valstis pēc 1945.gada bija ļoti atšķirīgas viena no otras gan ar tiem pieejamajiem resursiem, gan kā tās izlietoja līdzekļus sociālo vajadzību apmierināšanai. Lai gan katra valsts izlietoja atšķirīgas summas šo sociālo pakalpojumu finansēšanai, tomēr kopīgā īpašība bija tā, ka to darīja visas valstis. Kāpēc? Jo tas bija pirmais solis no bezcerības un cinisma, kā arī vienīgais veids kā apvienot sabiedrību- bagāto slāni ar trūcīgajiem. Rezultātā šīs valsts nevis sarīdīja sociālās grupas vienu pret otru, bet gan saistīja tās ciešāk, nekā tās jebkad bijušas, jo tām tika radīta kopīga interese- valsts saglabāšana un aizsardzība. Tomēr viens no galvenajiem iemesliem kāpēc valstis sāka rūpēties par saviem iedzīvotājiem, bija tas, ka sāka izplatīties uzskats, ka tie tad arī ir īstie valsts uzdevumi. Tātad tai bija pienākums nodrošināt ne tikai visas pienācīgi noregulētai, drošai un pārtikušai zemei nepieciešamās institūcijas un pakalpojumus, bet arī uzlabot iedzīvotāju apstākļus. Cilvēki ilgojās pēc sociālā progresa un atjaunotnes, taču apvienojumā ar stabilu un pazīstamu politisku formu, kas sniegtu mierinājumu un normālu stāvokli.
