Ričards Rortijs runā par ironistiem, ar to saprotot indivīdus, kuri apzinās savu galīgo vārdu krājumu mainīgumu, nepastāvību un, līdz ar to arī savu trauslumu. Tomēr stabilitāti ironisti tiecas gūt grāmatās. Šajā sakarā svarīga ir izvairīšanās no vienas grāmatas ierobežojumiem, viena valodas krājuma „lamatām”. To ironisti tiecas ievērot, vadoties pēc literatūrkritiķu ieteikumiem, secinājumiem, kas skar arī ētikai tik būtiskos tikumus. Ironisti tiecas paplašināt, dažādot savu vārdu krājumu, smeļot to no literārā devuma. Tomēr rodas iespaids, ka ironisti dzīvi, lietas, parādības tiecas uztver krietni atraisītākā, brīvākā formā, nekā metafiziķi. Ironisti visu vērtē vienlaidus un tiecas nostādīt līdzās, nešķirojot hierarhiski vai kvalitatīvi. Realitāti tie savā ziņā pakļauj savām domām, un nevis otrādi, to var skatīt arī tajā aspektā, ka ironija tomēr paredz lielāku vai mazāku atsvešināšanos, distancēšanos no konkrēta notikuma vai situācijas, kas arī ļauj to vērtēt savā ziņā arī plašāk.
Ironijai Rortijs pretstata veselo saprātu un indivīdus, kas visu apkārtesošo apraksta skaidros, ierastos galīgo vārdu krājuma terminos. …
