Kopsavilkums
Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no svarīgākajām cilvēka pamttiesībām, jo tas ir tas pamats, kas nodrošina personai iespējas izmantot citas savas tiesības un nepieciešamības gadījumā aizstāvēt tās.
Taisnīgas tiesas jēdziens sevī ietver ne tikai tiesu kā institūciju, kurā notiek lietas iztiesāšana, bet arī pašu procesu, kādā veidā šīs tiesības tiek realizētas praksē.
Normatīvais regulējums var būt ideāls, tomēr bez precīzas, kvalitatīvas un profesionālas tiesību normu interpretācijas, piemērošanas, normatīvo aktu pienesums taisnīgas tiesas nodrošināšanā ir nepietiekams. Šajā sakarā ir ļoti būtiska loma tiesību normu piemērotāju profesionālās kvalifikācijas līmenim. Tiesnesim, kam ir pilnvaras izšķirt strīdus starp tiesvedībā iesaistītajām pusēm, ir svarīgi prast interpretēt tiesību normas, izvairoties no formālas pieejas. Tiesnesim ir arī jāpārzin Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti, jāpārzin Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra un jāpielieto praksē šīs zināšanas, atsaucoties uz to savos nolēmumos.
Taisnīgas tiesas gala rezultāts ir taisnīgs spriedums. Taisnīgs spriedums ir spriedums, kas ir pieņemts tiesiski pamatotā tiesas procesā, objektīvi un vienlīdzīgi vērtējot visas tiesvedībā iesaistītās puses, sniedzot visām tiesvedībā iesaistītajām pusēm iespēju aizstāvēt savas intereses normatīvos aktos noteiktajā kārtībā.
Latvijas Repbulikas Satversmes 92.pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu sasaucas ar virkni starptautisko tiesību aktu, kurus arī Latvijai ir jāņem vērā. Satversmes tiesa, izsakot savu viedokli jautājumā par tiem gadījumiem, kad rodas šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, norādīja, ka šādās situācijās ir jāveic tiesību normas interpretācija atbilstoši starptautisko cilvēktiesību normām, kā arī tiek ņemta vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra.
…
Viena no tiesiskās valsts pazīmēm ir cilvēktiesību nodrošināšana. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2015.gada 29.aprīļa spriedumā lietā Nr. 2014-31-01 ir norādīts, ka “Satversmes 1. pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, no kā izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī tiesiskās paļāvības principu. Atbilstoši šim principam persona var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu un var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi”. Valsts pienākums ir ievērot (atturēties no iejaukšanās personas tiesībās), aizsargāt (valsts pienākums aizsargāt personas pamattiesības no citu personu iejaukšanās tājās) un nodrošināt personas pamattiesības (valsts pienākums veikt konkrētus pienākumus pamattiesību īstenošanai). Satversmes tiesas tiesnese prof.Dr.iur. Sanita Osipova zinātniskajā konferencē, kas norisinājās 2018. gadā Rīgā, izteica sekojošo tēzi:”Vēsturiski ir izveidojušies skaidri un pārnacionāli pamatprincipi, kas nosaka pamatu taisnīgas tiesas spriešanai, proti, taisnīga tiesa ir likumīga, neatkarīga, koleģiāla, neitrāla, objektīva. Taisnīga tiesa ir iespējama vienīgi tad, ja tiesneši spriež tiesu nepakļaujoties ārējam spiedienam, tai skaitā sabiedrības spiedienam.” Tādējādi var secināt, ka, lai tiesu varētu uzskatīt par taisnīgu, jāizpildās daudziem priekšnosacījumiem. Latvijas Republika pieskaitāma pie valstīm ar demokrātisko valsts iekārtu un no tā izriet, ka valsts tiesiskās sistēmas mērķis ir taisnīgums un tā nodrošināšana. Var teikt, ka tiesības uz taisnīgu tiesu sastāv no vairākiem elemtentiem, kas ne tikai attiecas uz lietas izskatīšanu tiesas procesā, bet gan arī uz visu tiesvedības procesu.
