Ciemojos „Brakos’’. Noglāstu pelēko, apsūnojušo akmeni, pavirpinu plaukstās sērmūkslīša ugunīgo ogu ķekarus, nosūtu sveicienu lielajam ozolam un apvijos kā mežvīns Mātes kļavai. Smaržo pēc kritušām lapām un āboliem, smaržo pēc ledus- smaržo pēc vēla rudens. Vēl turas dzīvība koka smailajā galotnē, bet zemākās lapas sārtas un dzeltenas šūpojas trauslajos kātiņos. It kā nevajadzīgas, it kā nometamas . Reizēm tās šķiet kā sīkas atmiņas, kas gadiem ilgi kā oļi gulējušas apziņas dzelmē. Bet varbūt tās ir tikai manas iedomas vai cilvēciska nepieciešamība atrast manā mūžā kaut ko pilnīgi tīru?
Satumst. Mēmās egles stingi slejas pret milzīgo debesu vāku, kā balstīdamas to, un no šiem smagajiem padebešiem manī ieplūst dziļa pamestības sajūta.
Tīrumi visapkārt atgādina sabangotus, tumšus jūras līčus. Neskaidri vīd ēkas, pelēkas un plakanas kā dekorācijas. Pirtiņa uzdveš dūmu sūrumu. Man nedaudz baisi, taču es neko nespēju padarīt, un tumsa, kurā nav ne mēnesnīcas, ne zvaigžņu slēpj manu žēlumu. Eju prom un vairs neatskatos. Zem zolēm skrabst ceļu grants. Un augšā , virs galvas, ik pa brīdim kaut kas nošalc.…
