Cilvēka skaistums slēpjas viņa patiesumā, dvēseles gaišumā un domās. Tas viss pievērš sev lielu uzmanību, pat sajūsmu, un tieši Solveigas tēls lugā „Pērs Gints” liek aizdomāties par katra cilvēka domu plašumiem, skaisto un neatvairāmo būtību, kas tajā mīt. Tikai pats cilvēks, spēj sevi izjust pilnīgi, saprast sevi un kontrolēt savu ‘’es’’, kuru dzīves laikā var pazaudēt. Dzīvē, sevis pazaudēšana, neliekas pat tik liels zaudējums, ja Tu laicīgi proti apstāties, apzināties nodarīto, un visbiežāk tas gadās tad, kad mēs paši pārvērtējam savus spēkus un ceņšamies īsteno neiespējamo, kaut arī mūms patiesi viss vajadzīgākās lietas atrodas mums blakus, pamestas novārtā. Tā tas ir, viss kas mums jau sen pieder, liekas pilnīgi nevajadzīgs, mēs dzenamies pēc kaut kā jauna, neizbaudīta, bet kas teica, kas tieši tas ir tas, kas mums patiešām ir vajadzīgs?…
