Ikonās parasti ievēroja cilvēcisko būtņu dabīgās proporcijas, taču tajā pašā laikā ir nav reāli tēli, tādēļ mākslas vēsturē šo stilu sauc par simbolisko reālismu. ikonas mērķis nebija būt skaistai, bet reālai un patiesai, kas vērstu cilvēku uz Dieva pielūgsmi. Tādēļ sejas ikonās nekad nepauda dzīvas emocijas, tās neattēloja mocības, bet tikai uzvaras brīžus. tas mainījās tikai sākot ar 16.-17. gadsmitu. Pēc 787.gadā notikušā koncila Nīkajā tika pasludināts, ka ikonas simboliskās nozīmes nav pietiekami uztveramas, tādēļ vairāk pievērsās ikonas žestu un mīmikas izpausmēm. Tas attiecas arī uz Vladimiras dievmātes ikonu-te vairāk uzmanības jāpievērš tieši žestiem un mīmikai, ne krāsu simbolikai.
Šī ikona ir vērā ņemama arī sekojot līdzi ikonu attīstības vēsturei. Tā bija viena no pirmajām ikonām, kurā jau manāmi maigāki sejas vaibsti, tie vairs nav tik robusti un formas kļuvušas dabīgākas. šīs ikona izstaro daudz intīmākas jūtas nekā iepriekšējos gadsimtos praktizētās kanoniskās ikonas. „Arī simboliskā nozīme šeit nedaudz atšķīrās - iepriekš ikonas personāži simbolizēja ticību, bērns simbolizēja pasaules glābšanas simbolisko nozīmi-tagad ikonā attēlotā māte ar bērnu arī nozīmēja mātes un bērna attēlu. turpmāk šāda tendence attīstījās arī mozaīku un reliģiskās glezniecības mākslā.”6
…
