Regīna Ezera savā stāstā “Cilvēkam vajag suni” ir uzbūrusi 70.gadu Rīgas cilvēku sadzīves un pilsētas gara gleznu, kurā galvenā loma ir suņa ienākšanai cilvēka dzīvē. Rakstnieces attēlotās saltās Rīgas ainavas šķita tik pazīstamas, bet tajā pašā laikā ar kādu savādu piegaršu, kura lika manīt, ka tā nav mana, bet manu vecmāmiņu Rīga. Stāsti par kucēnu likteņu veidošanos pilsētas sirdī ļāva manām domām mēģināt pastaigāt pa suņa dzīvi un padomāt par to nozīmi, vajadzību un esamību. Tā piemēram, mazais, nevainīgais kucēns, kurš tika pārdots dzērājam, nonāca pie Irmas un pārvērta viņas dzīvi.
Tas notika nejauši tāpat kā pārējo suņuku saimnieku iegūšana. Tikai neārstējamā dzērāja Arnolda neatlaidības un azarta dēļ kucēns kļuva par Irmas suni. …
