Vērtējums:
Publicēts: 14.01.2004.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 3 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 1.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 2.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 3.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 4.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 5.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 6.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 7.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 8.
  • Referāts 'Ērču encefalīts', 9.
Darba fragmentsAizvērt

Ērču encefalīts ir zooantroponoza infekcijas slimība, kur galvenais infekcijas avots ir dzīvnieki.
Pirmie saslimšanas gadījumi ar ērču encefalītu aprakstīti 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. V.
Erbs pirmais aprakstīja slimības klīniskās parādības ( 1875. – 1894. ); A. Koževņikovs 1894. Gadā aprakstīja Kožņekova epidēmiju, kas dažkārt rodas kā ērču encefalīta sekas, un nosauca to par augšējo akūto poliomelītu ( muguras smadzeņu pelēkās vielas iekaisumu ). Klīnicisti nezināja slimības īsto cēloni un ērču encefalīta vietā diagnosticēja citas slimības – poliomelītu, Japānas encefalītu, Tālo Austrumu epidēmisko encefalītu.
Mediķi šai infekcijai pievērsās 1933. – 1935. g., kad Tālajos Austrumos – Habarovskas novada atsevišķos rajonos – parādījās kādas nepazīstamas infekcijas uzliesmojumi ar smagu klīnisko gaitu ( augstu temperatūru, bezsamaņu, galvas smadzeņu apvalku un smadzeņu iekaisumu ) un lielu mirstību ( līdz 30 % ). Šai slimībai konstatēja arī savas epidemioloģiskās īpatnības: profesionālu raksturu – slimoja cilvēki, kas apguva neskarto taigu – un noteiktu saslimstības sezonu – saslimšanas gadījumus reģistrēja pavasara un vasaras mēnešos (no maija līdz augustam ), turpretī rudenī un ziemā nebija neviena saslimšanas gadījuma. Neiropatalogs A. Panovs 1934. gadā pirmais izteica uzskatu, ka parādījusies jauna, līdz šim nezināma neiroinfekcija. Šīs slimības gaitu viņš aprakstīja 1935. gadā. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants