Ķengarags – Rīgas pilsētas daļa Latgales priekšpilsētā. Teritorija izstiepta ZR–DA virzienā starp Daugavas labo krastu un Rīgas – Krustpils dzelzceļa līniju. Gar Slāvu ielu un jaunuzcelto Dienvidu tiltu robežojas ar Krasta masīvu un aiz rūpnīcas „Kvadrāts” robežojas ar Rumbulu.
Vēsture
Jau 1208. gadā Ķengaraga teritorijā (Porcelāna rūpnīcas rajonā) Zobenbrāļu ordenis uzcēla Bertolda dzirnavas, un vienlaicīgi nocietinātu cietoksni. Šajā stratēģiski svarīgajā punktā no šīm celtnēm kontrolēja ieeju pilsētā no austrumiem - no Krievzemes. Šeit ne vienreiz vien tika izcīnītas smagas kaujas, ordenim karojot gan ar pilsētu, gan ar ārējiem ienaidniekiem. 1656. gadā, aplencot Rīgu, krievu cars Aleksejs Mihailovičs šeit uz sešām nedēļām bija uzcēlis savu nometni.
Kā apdzīvota vieta Ķengarags ("Kengeragge") minēts 16.gs. otrajā pusē. Nosaukums cēlies no kāda turienes zemnieka vārda, saukta par Ķengu. Viņš dzīvoja vietā, kur Daugava met līkumu, veidojot zemesragu, vai kur Daugavā atsedzās radze (dolomīts). Mazjumpravas muižai kādreiz piederējušā ciemā dzīvoja galvenokārt latviešu zemnieki un zvejnieki. Apkārtējā zeme bija neauglīga (smilšaina un purvaina), un tāpēc pārsvarā visi nodarbojās ar zvejniecību. Daudzi brauca uz Rīgu par algādžiem. Kopš 18.gs. otrās puses divas lielas kokzāģētavas dibināja pašā Ķengaragā. Benkena-Šrēdera un Kummerfeldhofas vējdzirnavas darbināja gaterus.…
