Kārlis Zariņš ir dzimis Liepājā 1889. gada 12. decembrī. Kad viņam ir astoņi gadi, ģimene uz laiku pārceļas uz Pēterburgu, tad atgriežas Latvijā un apmetas Rīgā, kur zēns sāk let skolā. Ir 1905.-1907. gada revolūcijas, notiek revolucionāru vajāšanas, soda ekspedīcijas, nāvessodi. Arī K. Zariņš tiek arestēts par sakariem ar revolucionāriem.
1908. gadā K. Zariņš tiek izsūtīts uz Smoļensku, no tās viņš puslegāli dodas uz Pēterburgu, kur dzīvo vairākus gadus, iztiku iegūdams ar zīmēšanu. K. Zariņu aizrauj pilsētas dzīve ar rakstnieku vakariem, muzejiem, mākslas izstādēm. Viņš ar lielu interesi seko krievu literatūrai un pirmoreiz pats izmēģina roku rakstniecībā.1911. gadā laikrakstā "Latvija" (novele "Mans tēvocis"). Atgriezies Rīgā, K. Zariņš visai daudz tulkojis krievu literatūru.
Sākas 1.p.k. un K. Zariņš dodas bēgļa gaitās uz Odesu. 1918. gada rudenī viņš atgriežas dzimtenē un Rīgā atsāk ierēdņa darbu. 1919. gada beigās Zariņš iestājas Rīgas aizstāvju rindās pret Bermonta - Avalova armiju. Demobilizējies viņš nopietni pievēršas rakstniecībai un ātri iegūst popularitāti., lasītāju un kritikas atzinību ar saviem reālistiskajiem stāstiem un romāniem ("Savādi cilvēki'' 1923, "Pelnu viesulis" 1928, "Starp divām mūžībām" 1930, "Kaugurieši" 1938, u.c.). Šai laikā Kārlis Zariņš pievēršas arī dramaturģijai, viņa lugu pirmizrādes parasti notiek Nacionālajā teātrī ("Negudrā Ģertrūde" 1933, "Žagatu ligzdā" 1934).…
