I.Muano ir pārliecināts, ka sievietes un vīrieši ir nevainīgi krituši par nevainīgiem upuriem vispārpieņemtam un maldīgam uzskatam, ka skaistums nav mīlestības izraisītājs. To viņi pieņem par realitāti. Apjukumā un sāpīgā neizpratnē kritušie, kas saskārušies ar jūtu rūgto pusi. Tā būtu aiztaupīta, ja paši to negribot, nebūtu iekļuvuši šo aplamo iedomu slazdos. Vispirms jāatbrīvojas no mūsu aizspriedumiem par mīlestību. Visdzīvākais, visvairāk iesakņojies aizspriedums ir tieši tas, ka skaistums ir mīlestības galvenais avots. Tas ir aplami. Pilnīgi aplami. Skaistums nav mīlestības pamatā, vai arī tā tas ir ļoti retos gadījumos – kā izņēmums, kas tikai apstiprina likumu. Skaistums ir ļoti relatīva lieta. To zina jau sen, tikai joprojām nebeidz to aizmirst. Mīlestība ir izjūtas, kas otru dara skaistu un nevis otrādi.
Ja aizspriedumi mūs maldina par mūsu mīlestības cēloņiem, tāpat tie mūs maldina par to, ka eksistē tikai viens mīlestības veids. Laimīgā vai nelaimīgā kārtā – jūtu pasaulē šīs spēcīgās emocijas parasti ir stipri vien vājākas.
Īstās lamatas ir tur, ka mums piemīt gluži dabiska tendence ticēt, ka visi, to skaitā arī mūsu partneris, mīl tieši tāpat kā mēs. Vai vēl labāk, - ka viņam ir jāmīl tāpat kā mums. Bet katrs mīl atbilstoši savam raksturam, savas personības īpatnībām – ļoti dažādi. Šis aizspriedumi par standartveida mīlestību sagādā lamatas.…
