Inkunābulas Latvijas bibliotēkās

Par inkunābulām (incunabula-tulk.no latīņu valodas: grāmatas bērna autiņos) sauc Rietumeiropas agrīnākos iespieddarbus, kas izgatavoti pirmajos 50 gados kopš Johana Gūtenberga grāmatiespiešanas izgudrojuma atklāšanas, tātad no 1450. līdz 1500.gadam ieskaitot. Šajā laikā Rietumeiropas spiestuvēs tika izgatavots ap 40 000 grāmatu, kuru metieni bija nelieli, parasti daži simti eksemplāru. Inkunābulas ir unikāli iespieddarbi gan savas tipogrāfiskās izveides ziņā, gan kā senu laiku liecības. Grāmatu vēstures speciālisti un citi pētnieki visā pasaulē rūpīgi pēta šīs grāmatas. Mūsdienās pasaules lielajās bibliotēkās saglabājušās ap pusmiljons unikālo izdevumu. Pasaulē lielākais inkunābulu (ap 5000 eksemplāru) krājums glabājas Bavārijas zemes bibliotēkā Vācijā. Latvijas inkunābulu krājumi skaita un bagātības ziņā nevar sacensties ar pasaules lielākajām kolekcijām, tomēr mūsu krājums atspoguļo grāmatu cirkulācijas procesus sabiedrībā un ietver izcilas vērtības.
Latvijas inkunābulu samērā nelielais krājums koncentrējies galvenokārt tās galvaspilsētā Rīgā: skaitliski lielākā Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kolekcija aptver 210 inkunābulu, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabājas 63 izdevumi, pa vienam sējumam Latvijas universitātes, Aglonas katoļu klostera bibliotēkās, viens zināms un katalogos ietverts sējums privātās rokās. Kopskaitā tātad Latvijā reģistrētas 286 grāmatiespiešanas rītausmā radušās grāmatas.
Rīgā inkunābulu laikmetā grāmatas vēl neiespieda. Pirmā grāmata latviešu valodā iespiesta tikai reformācijas kustības laikā 1525.gadā Vācijā, bet pirmais iespiedējs, holandietis Nikolajs Mollīns uzsāka darbu vienīgajā Rīgas pilsētas spiestuvē 1588. gadā. Visas inkunābulas izgatavotas ārpus Latvijas Rietumeiropas zemēs, Vācijas, Holandes, Itālijas un citās spiestuvēs un ievestas Rīgā šejienes garīdzniecības un inteliģences vajadzībām, kas bija valdošās ideoloģijas noteicēji cittautieši. Pamatnācijas iedzīvotāji latvieši savā laikā šīs grāmatas varēja lasīt tikai tajos retajos gadījumos, kad pārtautojās, ieguva izglītību un iespēju feodālajā sistēmā no zemniecības ietikt citā, augstākā kārtā. Inkunābulu lasītāji bija garīdznieki, mūki, pārvaldes darbinieki un citi inteliģenti, kas salīdzinājumā ar pamatiedzīvotājiem skaitliski nebija liels iedzīvotāju slānis. Tāpēc likumsakarīgi, ka Latvijā netika ievests ļoti daudz grāmatu. Salīdzinot ar citu Rietumeiropas grāmatu krātuvju bagātībām Latvijā līdz mūsu dienām saglabājies nelielais un samērā maznozīmīgais inkunābulu krājums, tomēr ņemot vērā katra šīs senās grāmatas eksemplāra unikalitāti un arī dažu izdevumu saglabājušos eksemplāru mazo skaitu, tas pelna īpašu pētnieku uzmanību. Latvijas bibliotekāri ir sastādījuši un publicējuši savu inkunābulu katalogus, tādējādi padarot tās pieejamas pētniekiem. Šajā reizē tomēr neanalizēšu grāmatu sastāvu.
…