Latvijas saimniecības modelim pēc 1918. gada bija raksturīga valsts īpašuma nepārtraukta vairošana, valsts monopolu pieaugums, priekšrocības valsts uzņēmumiem, valsts bankas gatavība glābt neeefektīvus valsts uzņēmumus, bet izvairīšanās sniegt atbalstu privātīpašniekiem, kas veidoja tendences uz diktatūras pamatu. Izteikta priekšrocība bija neekonomiskajiem faktoriem – vēsturiskās taisnības, nacionālpolitiskajiem motīviem. Agrārās reformas ieviestā vienlīdzība zemes sadalīšanā radīja milzīgu skaitu nelielu saimniecību, kuras bija ekonomiski vājas un prasīja augošu valsts atbalstu. Jau 1927. gadā Latvijas lauksaimniecībā bija redzamas krīzes iezīmes: darbaspēka trūkums, ļoti zemi tīrie ienākumi.
Latvija ļoti stipri iespaidojās no bijušās Krievijas saimnieciskās domāšanas stereotipiem un tiesiskām normām. Turpinot Krievijas valdības tradīciju, Latvijas valsts ieviesa un vairoja valsts mantu. Valsts sektora izplešanās radīja sociālas sekas: ierēdniecības milzīgais daudzums, ierēdniecības lomas sabiedrības dzīvē pieaugums. Nacionālās birokrātijas vairošana tika uzskatīta par nacionālās valsts neatņemamu uzdevumu, kura īstenošanai bija jākompensē zemniecības milzīgā daudzuma nespēja piemēroties kapitālistiskai sabiedrībai. Ierēdniecības nozīmīgā vieta sabiedrībā pastiprināja jau vēsturiski izveidojušos latviešu nepatiku pret pilsētu arodiem – tirdzniecību un rūpniecību. Birokrātiskā karjera kļuva par sociāli prestižu nodarbošanos. Privātā sektora attīstības trūkumi kavēja pilsonisko demokrātiskā centra partiju nostiprināšanos, kas bija viens no Latvijas demokrātijas bojāejas priekšnoteikumiem, jo kapitālisma sistēmai jābūt balstītai uz brīvu konkurenci un brīvu privātīpašuma pārvaldīšanu.…
