Risinot jautājumus par cilvēka iespējām tuvoties formu un ideju valstībai, Platons izstrādā savdabīgu izziņas teoriju. Tā ir mācība par atcerēšanos jeb anamnesis. Pēc filosofa domām, jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par idejām, kuras tā vēroja pirms tika savienota ar ķermeni. Platons sašķeļ realitāti šaipasaulē un viņpasaulē. Ar Platonu aizsākas virziens, kuru filosofijas vēsturē mēdz dēvēt par ideālismu.
Platons izveidoja valsts teoriju : 1.) zemnieki, amatnieki, tirgotāji; 2.) sargi; 3.) valdnieki.
Sokrata meklējumi orientēti uz absolūto, mūžīgo, nemainīgo. Mazsvarīgi nav arī vienojošie elementi. Par centrālo Sokrata filosofiskajā domā kļūst tikumības problēma. Viņš cenšas noskaidrot, kas ir tikumība kā tāda, kur sakņojas atsevišķi tikumi. Pēc filosofa domām, tikumības dziļākais avots ir visu sakārtojošais prāts jeb dievs. Sokrats dievu un arī cilvēka dvēseli būtībā identificē ar prātu. Tikumības pielīdzināšana zināšanām Sokratam liek secināt, ka neviens nedara ļaunu apzināti. Ja kāds tomēr to dara, tad tikai aiz nezināšanas. Par savu uzdevumu Sokrats uzskata palīdzēt dzimt patiesībai. Šā uzdevuma veikšanai nepieciešama īpaša māka – maievtika. Patiesība dyimst ieinteresēta dialoga, dialektikas rezultātā. Svarīgi Sokratiskās dialektikas līdekļi ir atspēkojums un ironija.
…
