Daudzi otrās un trešās paaudzes Amerikas latvieši, līdzīgi kā pēc neatkarības atgūšanas emigrējušie, reprezentē iepriekšminēto duālo lojalitātes un identitātes, duālas māju izjūtas, piederot divām vietām vienlaicīgi, esot „tur” un „šeit”. Pastāv transnacionāla identitāte (Garoza, 2011: 205; Glick Schiller 1995: 59).
Šī pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai dažādos migrācijas kontekstos var pastāvēt duāla lojalitāte pret valstīm un/vai tautām; Amerikas latviešu un latviešu Amerikā izpēte liecina par to, ka var pastāvēt ne vien duāla lojalitāte un identitāte, bet pat duāla māju izjūta. Līdz ar pasaules un sabiedrību heterogenizāciju, arī migranti vairs nav piesaistīti noteiktām vietām un/vai tradīcijām, bet var sevī savienot dažādas kulturālās prakses un identitātes, neatsakoties ne no vienas. Lai gan nacionāla valsts savās pamatnostādnēs vēl joprojām pieprasa lojalitāti no saviem pilsoņiem, līdz ar dubultpilsonības ieviešanu un transnacionālajām praksēm cilvēku kopienās, gan likumdošana, gan sabiedrības adaptējas mobilai pasaules izpratnei.
Amerikas latviešu kontekstā, uzskatu, ka ir nepieciešami papildus pētījumi, lai izprastu šo latvietības saglabāšanas fenomenu īpaši otrās, trešās un ceturtās paaudzes latviešos – tieši ambīcijas uz „autentisko” latvietības tradīciju saglabāšanu un uzturēšanu šajās paaudzēs, ņemot vērā vides/valsts/uzaugšanas vietas un šīs identifikācijas dihotomiju.
…
