Būtu normāli, ja neparastā situācijā agresīvs cilvēks mirkli apdomātos, pavērotu jaunos faktus un līdz ar to pielāgotos. Taču viņa gadījumā par to nevar būt ne runas. Viņš izslienas, līdzko uz viņu paskatās, notēmē lielgabalus un šauj pilnā sparā. Paša saceltajā viesulī viņš metas virsū katram, kas pagadās pa rokai, galvu noliecis, drāžas uz priekšu apstākļu haosā, kurus šķiet dragājam. Ko dara, ar viņu sastopoties? Uzvelk vismīkstākos cimdus, sagatavo, “sagremo” katru teikumu, pārliek to gan šā, gan tā. Tad iedrošinās uzmanīgi tuvoties. Vissīkākais pārmetums izsauktu zibeņus. Cilvēki noliec galvu un bēg. Sieva atkāpjas, bērni dreb, draugi pazūd. No viņa baidās, reizēm viņu ienīst, bieži viņu apskauž par tā saucamo spēku, kas no viņa plūst. Apskauž par to, ka viņš ne no viena nebaidās, bīstas no viņa atbildēm, kas ir asas, kategoriskas, nepārprotamas, pazemojošas.…
