Līdzās spējai izzināt pasauli pastāv arī spēja to novērtēt, izjust. Apgaismības domātājiem veidojas priekšstats par sevišķu cilvēka gara spēju – spēju uztvert estētisko. Antonijs Šāftberijs (1671- 1713), aizsākot gaumes aplūkojumu Anglijas estētikā, norāda uz cilvēkam piemītošu īpašu iekšēju sajūtu, kas liek viņam reaģēt uz „kompozīcijas skaistumu, ieceres vienotību, raksturu patiesumu un precīzu dabas atdarinājumu”. Cilvēks spēj atklāt skaisto dabā un pats sevī, tikai pateicoties šai iekšējai sajūtai. Frensis Hačesons (1694 -1746), līdzīgi Šāftsberijam, šo spēju atvasina no priekšstata par cilvēka dabu, norādot, ka „dabiskā spēja uztvert un izjust skaisto priekšmetos ir vēl pirms jebkādas izglītības, tradīcijas, piemēra”.
Estētiskās gaumes kā patstāvīgas gara spējas izdalīšana atbilst mākslinieciskajā kultūrā notiekošajiem procesiem.
Pamatojoties uz uzskatu par gaumes autonomiju, domātāji nonāk līdz gaumes un izziņas spriedumu nošķīrumam. Hačesons min faktu, ka pat vispilnīgākās zināšanas par priekšmetu neizraisa to skaistuma baudījumu, ko izjūt cilvēks ar labu gaumi.…
