Aleksandrs Čaks ir ļoti daudzveidīgs dzejnieks, viņš nebaidās rakstīt par neglīto, tāpat kā par skaisto, kā arī savā dzejā viņš raksta par bezgalīgo, mūžīgo un arī par ikdienišķo. Tomēr Aleksandru Čaku interesē cilvēks, tā būtība, domāšana un psihe.
Lasot Čaka dzeju, skumju motīvs noteikti nebūs visbiežākais un spilgtāk aprakstītais motīvs, tomēr šo motīvu ir iespējams novērot vairākos viņa dzejoļos. Pavisam iespējams, ka Čaka skumju izjūta daiļradē ir nākusi līdzi no bērnības, kad viņam ar ģimeni Pirmā Pasaules kara laikā bija nepieciešams evakuēties uz Maskavu. Tā kā Čaks pēc savas būtības ir jūtīgs, mazliet pat bailīgs raksturā, tad tas noteikti viņam sagādāja rūpes un ciešanas “Kaut jau no bērnības es visur dzīvē rodu / Tik sāpes, ciešanas un vilšanās bez gala”.…
