NO 26 LĪDZ 64 GADIEM.
Tik plašos rāmjos Ēriksons ielika pieaugušo vecumu, nodalot pretpolus, pret kuriem mēs visi tā vai citādi pievelkamies, produktivitāte un inertums. Pirmajā gadījumā mēs izjūtam līdzdalību sabiedrībā. Mēs izvēlamies to vai citu darbu vai pašrealizācijas veidu, kas palīdz mums rūpēties par sabiedrību, par tās nākotni. Otrā situācijā mēs esam sakoncentrējušies paši uz sevi, savu komfortu, apmierinot savas vajadzības. Varētu šķist, ka globālās patērēšanas laikmetā tas varētu kļūt par normu, taču izvēloties šo pretpolu, mēs bieži sākam izjust dzīves bezjēdzību.
NO 65 GADIEM LĪDZ NĀVES BRĪDIM.
Pēc Ēriksona domām, 65 gadu vecumā iestājas vecums. Laiks, kad jāsavelk visi gali, pārdomas, jāveic sasniegumu un neveiksmju analīze. Un izdarot šādus secinājumus, mēs varam saprast, ka dzīve ir izdevusies un mēs esam pilnībā apmierināti ar to. Taču savas dzīves „revīzijas” rezultātā mūs var pārņemt izmisums un bezcerība no tā, ka mēs neesam izmantojuši visas iespējas, izdarījuši rupjas kļūdas un mūsu dzīvei nav bijusi jēga. Tieši tādās situācijās, raksta Ēriksons, cilvēki visbiežāk sāk baidīties no nenovēršamās nāves. Taču nekad nav par vēlu pārdomāt dzīvi, paspēt vēl izdarīt kaut ko vajadzīgu un noderīgu.
…
